tikainesakinevienam.lv

Tēma: "stāsti pārdomām"


Stāsts pārdomām

Kādam vīram nekā cita nebija kā vien viņa zirgs un dēls. Reiz zirgs aizbēga, un viņam nācās vienam pašam veikt visus lauka darbus. Ieradās kaimiņi un izteica nožēlu par viņa nelaimi. Bet viņš atbildēja: “Vai jūs patiešām zināt, ka tā ir nelaime?” Pēc kāda laika atgriezās viņa zirgs un atveda sev līdzi vēl desmit savvaļas zirgu. Klāt atkal bija kaimiņi, kas teica: “Tev nu gan ir laimējies, tagad tev ir vienpadsmit zirgu!” Vīrs atteica: “Vai jūs patiešām zināt, ka tā ir laime?” Nepagāja ilgs laiks un, raugi, dēls salauza kāju, noņemoties ar kādu no savvaļas zirgiem. Atkal ieradās kaimiņi un izteica vīram atkārtotu nožēlu. Un viņš atkal teica: “Vai jūs patiešām zināt, ka man tā ir nelaime?” Te visā apkārtnē izcēlās karš, un jaunos vīriešus paņēma karot līdz ar visiem zirgiem, izņemot vienu, ko katrs varēja sev paturēt. Mājās drīkstēja palikt arī vīra dēls, jo viņš bija salauzis kāju. Bet kaimiņi vairs nenāca.



Stāsts pārdomām

Meitene un puisis tukseneša apvidū traucās pa šoseju ar motociklu ātrāk par 100 jūdzēm stundā.
Meitene: Brauc lēnāk, mēs braucam pārāk ātri! Es baidos!
Puisis: Neuztraucies, es zinu, ko daru, izbaudi jautrību, labi?
Meitene: Nē, lūdzu apstājies, esmu patiešam nobijusies!
Puisis: Tad pasaki, ka mīli mani!
Meitene: Es tevi mīlu ! Tagad lūdzu pibremzē!
Puisis: Apskauj mani!
Meitene: *Apskauj*
Puisis: Vai tu vari man palīdzēt? Noņem manu aizsargķiveri un uzliec to sev!
Meitene: *Uzliek*
Nākamās dienas avīzē…
Motociklists ietriecies tiesas ēkā. Atrasti divi cilvēki, diemžēl, tikai viens izdzīvojis.
Patiesība…
Pusceļā puisis saprata, ka ir saplīsušas bremzes. Bet viņš nevēlējās, lai meitene par to uzzina. Viņš vēlējās, lai meitene viņam pēdējo reizi pasaka, ka viņu mīl un apskauj viņu pēdējo reizi. Tad viņš meitenei lika uzvilkt viņa aizsargķiveri, ja nē viņa ietu bojā.
Tā ir patiesa mīlestība.



Dzīves jēga

Viņš stāvēja uz tilta un lūkojās straujajā ūdenī. Viņam viss bija apnicis un noriebies. Kaut bija jauns, viņš dzīvei nesaskatīja nekādas jēgas. Viņš bija nolēmis šeit to visu izbeigt un pārtraukt bezjēdzīgo dzīvi. Viņš lūkojās ūdenī, un viņa pleci saspringa. Viņš vēlējās uz šī tilta sadedzināt «visus tiltus», bet pēkšņi saklausīja: «Labvakar!». Pārsteigts viņš pagriezās un ieraudzīja nepazīstamu vīrieti. Vīrietis lūdza, lai viņš atdod naudu, jo viņam taču vairāk to nevajadzēs. Apjukumā viņš sāka taustīties pa kabatām, lai atrastu maku. Vīrietis, kurš iztraucēja viņa nodomu, sāka stāstīt par bāreņiem, kas dzīvojot tepat netālu, lai viņš aiznesot naudu tiem.

Un viņš pat nesaprata, kā bija piekritis, bet attapās, ejot pie bāreņiem. Viņš aizies, atdos naudu un noteikti atgriezīsies uz tilta.

Jo vairāk viņš attālinājās no tilta, jo staltāk izslējās, solis palika stingrāks, un notirpušie pirksti spēcīgi turēja laikraksta gabaliņu, uz kura bija rakstīta bāreņu adrese. Bāreņu, kuriem viņa nauda būs pēdējais glābiņš un izredzes.

Un, atradis bāreņus, iedevis tiem naudu, saprata, ka vairs uz tilta neatgriezīsies nekad, jo viņš kādam ir vajadzīgs. Tāda arī ir dzīves jēga – kalpot citiem.



Viss ir tavās rokās

Reiz dzīvoja divi mūki vientuļnieki, katrs savā alā. Pie viena nāca ļoti daudz cilvēku pēc padoma, kliedēt šaubas, garīgās palīdzības un citu iemeslu vadīti. Cilvēki viņu dēvēja par gudro un gaišreģi. Viņš visus uzklausīja, uzmundrināja un apdāvināja ar dāvanām, kuras cilvēki viņam nesa, un sauca sevi par grēcinieku.

Blakus alā dzīvoja kāds mūks, kas bija maldīgs savās domās, iedomīgs, lepns un apskauda gudro mūku. Pie skaudīgā neviens pēc padoma un palīdzības nenāca. Viņam neko nejautāja un nelūdza.

Skaudīgais nolēma izjokot un pasmieties par kaimiņu. Viņš noķēra taureni un, to rokās turēdams, devās pie otra mūka vientuļnieka. Viņš teica: «Tu taču esi gaišreģis, saki, vai tauriņš, kas man rokās, ir dzīvs vai miris?»

Viņa aprēķins un plāns bija tāds, – ja gaišredzīgais teiks, ka dzīvs, tad viņš tauriņu saspiedīs un gaišreģim nebūs taisnība, bet, ja tas teiks, ka nedzīvs, tad viņš pavērs rokas un tauriņš aizlidos. Atbildi, kā gribi, vienalga, nekas nesanāks. Un cilvēki, to uzzinājuši, nāks arī pie viņa pēc padoma.

Bet notika citādi. Gaišredzīgais mūks, pielūdzis Dievu, atbildēja: “Viss ir tavās rokās. Kā darīsi, tā būs.”



Ticiet sev un citiem

Kādu dienu, pie vientuļas sievietes durvīm, kāds ļoti uzstājīgi klauvēja. Kad viņa atvēra durvis, ieraudzīja stāvam vīrieti.
– Labdien! Vai jūs varētu man iedot nedaudz naudas?
– Kāpēc man jums būtu jādod nauda? – jautāja sieviete.
– Kaut vai tāpēc vien, ka man nav vienas rokas.
– Labi, es jums iedošu naudu, tikai jums ir jāpārnes visi ķieģeļi no pagalma uz māju.
– Un kā es to izdarīšu? Man taču nav vienas rokas!
Sieviete demonstratīvi aizlika vienu roku aiz muguras, piegāja pie ķieģeļu kaudzes, paņēma vienu un ienesa to mājā. Vīrietis visu dienu nēsāja ķieģeļus un, kad darbs bija pabeigts, sieviete ar viņam samaksāja naudu.
Pagāja gadi un atkal pie sievietes durvīm kāds klauvēja. Kad viņa atvēra durvis ieraudzīja ļoti labi ģērbtu kungu, ar kalpiem, aiz kuriem stāvēja vesela rinda ar dārgiem auto. Svešinieks sniedza biezu paciņu ar naudu un teica:
– Lūdzu, ņemiet, tā ir jūsu nauda!
– Par kādiem nopelniem? – vaicāja sieviete.
– Dažus gadus atpakaļ jūs likāt man noticēt sev un saviem spēkiem!
Tikai tad sieviete pamanīja, ka viņam nav vienas rokas. Viņa paskatījās vīrieša acīs un teica:
– Paņemiet to naudu un atdodiet tam, kam nav abu roku.



Stāsts pārdomām

Kamēr vīrietis pulēja savu mašīnu, viņa 4 gadus vecais dēls paņēma akmeni un ievilka švīkas mašīnas sānā. Dusmās vīrietis paņēma dēlēna roku un sita pa to vairākas reizes, neaptverot, ka sit ar uzgriežņa atslēgu.
Slimnīcā zēnam nācās zaudēt pirkstus, sakarā ar neskaitāmajiem lūzumiem.
Kad bērns ieraudzīja savu tēvu, ar sāpju pilnām acīm viņš jautāja: “Tēt, kad mani pirkstiņi ataugs?”
Vīrietis bija tik sāpināts, ka nespēja parunāt. Viņš aizgāja atpakaļ uz savu mašīnu un nikni to spārdīja vairākas reizes. Sašutis pats par savu rīcību…, sēžot mašīnā viņš skatījās uz ievilktajām švīkām. Dēlēns bija uzrakstījis: “Mīlu tevi tēti!”
Nākošajā dienā vīrietis izdarīja pašnāvību.”
Dusmām un Mīlestībai nav ierobežojumu. Izvēlies pēdējo, lai iegūtu skaistu, mīļu dzīvi, un atceries šo: Lietas ir, lai tās lietotu un cilvēki, lai tos mīlētu. Šodienas pasaules problēma ir, ka cilvēki tiek lietoti un lietas mīlētas.



Stāsts pārdomām

Es strādāju par TELE 2 operatoru. Man katru dienu zvana dažādi cilvēki ar dažādām problēmām. Kādam kaut kas nestrādā, kāds nevar kredītu papildināt, kāds vienkārši piezvana un klusē… Vidēji dienā man zvana apmēram 300 abonementi, tas ir apmēram 7500 cilvēku mēnesī. Taču bija kāds zvans, kuru iespējams es nekad neaizmirsīšu. Bija jau vēls vakars, man bija labs garastāvoklis, piezvanīja man kāds vīrietis, kuram bija apmēram 50 gadu.
– „Kompānija TELE 2, bla bla blā…”
– Labvakar, vai jūs lūdzu nevarētu paskatīties kad no šī numura pēdējo reizi ir zvanīts?
– Es pārbaudīju dokumentus, skatos ka sim karte jau nav lietota dažus mēnešus. Domāju pabrīdināt, ka, ja sim karte nav lietota 180 dienas, tad viņa būs bloķēta.
– Viņš mani pārtrauca: Jā, jā, es to zinu. Šis numurs ir manai sievai. Lieta tāda, ka viņa nomira 2 mēnešu atpakaļ… Bērēs es noliku telefonu viņai blakus. Un katru vakaru ap pulksten 21:00 es viņai zvanu. Taču šovakar viņai zvanot, dzirdēju: „telefona aparāts uz kuru jūs zvanat ir izslēgs vai atrodas ārpus…” Laikam baterija nosēdusies. Es gribēju jūs palūgt, lai nenobloķējat sim karti, nevēlos dzirdēt ka kāds cits kādreiz pacels, zvanot uz šo numuru, gribu lai šis telefons vienmēr ir blakus viņai, jo es viņai to dāvināju. Es vēlos zvanīt viņai katru vakaru ar cerību ka sadzirdēšu viņas balsi.
– Viņš sāka raudāt, man skrēja tirpas pa visu ķermeni un kakla bija kamols. Taču man vajadzēja viņam paskaidrot, ka no tās sim kartes vajag kaut vienu reizi piezvanīt vai aizsūtīt sms, lai arī cik tas stulbi neizklausītos. Nezinu ko darīt, ko teikt, es saprotu ka velns parāvis nevaru viņam nekā palīdzēt. Es sāku viņu mierināt: Es jūs saprotu, man tiešām ļoti zēl.
– Jūs tikai nepadomājiet ka esmu jucis, vienkārši es viņu ļoti stipri mīlu…
– Viņš nometa klausuli, man acīs asaras, es nezināju ko iesākt. Līnijā izveidojusies rinda ar 30 cilvēkiem, bet es sēžu un raudu…
Atliek aizdomāties par to cik stipra var būt mīlestība, pat apzinoties to, ka vairs neko nevar ne mainīt, ne labot, cilvēks zvana uz numuru jau simto reizi un tomēr cer uz kaut ko… cer uz to, ka varbūt sadzirdēs sev sirdij mīļu un tuvu balsi.



Stāsts pārdomām

Reiz kāda sieviete cepa „chapatti” (indiešu maizi) savas ģimenes locekļiem un vēl vienu papildus kādam izsalkušam garāmgājējam. Viņa vienmēr nolika maizi uz palodzes, lai jebkurš, kas gāja garām, varētu to paņemt. Katru dienu kāds vīrs ar kupri atnāca un paņēma chapatti. Tā vietā, lai izteiktu pateicību, viņš murmināja sekojošus vārdus, ejot prom: „Ļaunais, ko tu dari, paliek ar tevi: Labais, ko tu dari, atnāk pie tevis atpakaļ!” Šādi turpinājās dienu pēc dienas. Katru dienu kuprainis nāca, paņēma chapatti un izdvesa vārdus:

„Ļaunais, ko tu dari, paliek ar tevi: Labais, ko tu dari, atnāk pie tevis atpakaļ!” Sieviete jutās aizkaitināta. „Neviena pateicības vārda!” viņa pie sevis noteica. „Katru dienu šis kuprainis atkārto vienu un to pašu! Ko viņš ar to domā?” Vienu dienu, pavisam sakaitinātā garastāvoklī, viņa izlēma tikt vaļā no kupraiņa. „Man no viņa jātiek vaļā,” viņa teica. Un ko viņa izdarīja? Viņa pievienoja indi chapatti, ko bija sagatavojusi!

Grasoties uzlikt chapatti uz palodzes, viņas rokas sāka trīcēt. „Ko es tagad daru?” viņa teica. Momentā viņa iemeta šo chapatti ugunī, sagatavoja vēl vienu un uzlika uz palodzes. Kā vienmēr nāca kuprainis, paņēma maizi un nomurmināja: „Ļaunais, ko tu dari, paliek ar tevi: Labais, ko tu dari, atnāk pie tevis atpakaļ!”

Kuprainis devās savā ceļā, svētlaimē nemaz nenojauzdams, ka šajā sievietē plosījās nikns karš. Katru dienu, kad sieviete nolika maizi uz palodzes, viņa aizlūdza par savu dēlu, kurš bija devies tālēs zilajās meklēt savu laimi. Daudzu mēnešu garumā viņai nebija nekādu ziņu no dēla. Viņa lūdza, lai viņš atgrieztos drošībā.

Tajā vakarā kāds pieklauvēja pie durvīm. Kad viņa atvēra durvis, par lielu pārsteigumu, tur stāvēja viņas dēls. Viņš bija kļuvis ļoti tievs un kalsns. Viņa drēbes bija noskrandušas un saplēstas. Viņš bija izsalcis un ļoti vājš. Kad viņš ieraudzīja māti, viņš teica: „Mammu, tas ir īsts brīnums, ka esmu šeit. Kādas jūdzes attālumā no mājām, es biju tik ļoti izbadējies, ka sabruku uz zemes. Es tur nomirtu, bet tieši tajā brīdī kāds vecs kuprainis man gāja garām. Es lūdzu viņam kādu kumosu ēdiena, un viņš bija pietiekami laipns un iedeva man veselu chapatti. To dodot, viņš man teica: ”Tas ir tas, ko es ēdu katru dienu: šodien es to atdošu tev, jo tava vajadzība ir lielāka nekā manējā!””

Mātei, dzirdot šos dēla vārdus, pēkšņi nobālēja seja. Viņa atspiedās pret durvju stenderi, lai nenokristu zemē. Viņa atcerējās to indes pilno chapatti, ko bija sagatavojusi tajā rītā. Ja viņa to nebūtu sadedzinājusi, tad to apēstu viņas dēls un zaudētu dzīvību!

Tieši tad viņa beidzot saprata šos vārdus: „Ļaunais, ko tu dari, paliek ar tevi: Labais, ko tu dari, atnāk pie tevis atpakaļ.” Dari labu un nekad nepagursti darīt labu, pat, ja neviens to tajā brīdī nenovērtē.





atbalstīt projektu





jaunākie komentāri