tikainesakinevienam.lv

stāsti pārdomām


Viss ir tavās rokās


Reiz dzīvoja divi mūki vientuļnieki, katrs savā alā. Pie viena nāca ļoti daudz cilvēku pēc padoma, kliedēt šaubas, garīgās palīdzības un citu iemeslu vadīti. Cilvēki viņu dēvēja par gudro un gaišreģi. Viņš visus uzklausīja, uzmundrināja un apdāvināja ar dāvanām, kuras cilvēki viņam nesa, un sauca sevi par grēcinieku.

Blakus alā dzīvoja kāds mūks, kas bija maldīgs savās domās, iedomīgs, lepns un apskauda gudro mūku. Pie skaudīgā neviens pēc padoma un palīdzības nenāca. Viņam neko nejautāja un nelūdza.

Skaudīgais nolēma izjokot un pasmieties par kaimiņu. Viņš noķēra taureni un, to rokās turēdams, devās pie otra mūka vientuļnieka. Viņš teica: «Tu taču esi gaišreģis, saki, vai tauriņš, kas man rokās, ir dzīvs vai miris?»

Viņa aprēķins un plāns bija tāds, – ja gaišredzīgais teiks, ka dzīvs, tad viņš tauriņu saspiedīs un gaišreģim nebūs taisnība, bet, ja tas teiks, ka nedzīvs, tad viņš pavērs rokas un tauriņš aizlidos. Atbildi, kā gribi, vienalga, nekas nesanāks. Un cilvēki, to uzzinājuši, nāks arī pie viņa pēc padoma.

Bet notika citādi. Gaišredzīgais mūks, pielūdzis Dievu, atbildēja: “Viss ir tavās rokās. Kā darīsi, tā būs.”

Ticiet sev un citiem


Kādu dienu, pie vientuļas sievietes durvīm, kāds ļoti uzstājīgi klauvēja. Kad viņa atvēra durvis, ieraudzīja stāvam vīrieti.
– Labdien! Vai jūs varētu man iedot nedaudz naudas?
– Kāpēc man jums būtu jādod nauda? – jautāja sieviete.
– Kaut vai tāpēc vien, ka man nav vienas rokas.
– Labi, es jums iedošu naudu, tikai jums ir jāpārnes visi ķieģeļi no pagalma uz māju.
– Un kā es to izdarīšu? Man taču nav vienas rokas!
Sieviete demonstratīvi aizlika vienu roku aiz muguras, piegāja pie ķieģeļu kaudzes, paņēma vienu un ienesa to mājā. Vīrietis visu dienu nēsāja ķieģeļus un, kad darbs bija pabeigts, sieviete ar viņam samaksāja naudu.
Pagāja gadi un atkal pie sievietes durvīm kāds klauvēja. Kad viņa atvēra durvis ieraudzīja ļoti labi ģērbtu kungu, ar kalpiem, aiz kuriem stāvēja vesela rinda ar dārgiem auto. Svešinieks sniedza biezu paciņu ar naudu un teica:
– Lūdzu, ņemiet, tā ir jūsu nauda!
– Par kādiem nopelniem? – vaicāja sieviete.
– Dažus gadus atpakaļ jūs likāt man noticēt sev un saviem spēkiem!
Tikai tad sieviete pamanīja, ka viņam nav vienas rokas. Viņa paskatījās vīrieša acīs un teica:
– Paņemiet to naudu un atdodiet tam, kam nav abu roku.

Stāsts pārdomām


Kamēr vīrietis pulēja savu mašīnu, viņa 4 gadus vecais dēls paņēma akmeni un ievilka švīkas mašīnas sānā. Dusmās vīrietis paņēma dēlēna roku un sita pa to vairākas reizes, neaptverot, ka sit ar uzgriežņa atslēgu.
Slimnīcā zēnam nācās zaudēt pirkstus, sakarā ar neskaitāmajiem lūzumiem.
Kad bērns ieraudzīja savu tēvu, ar sāpju pilnām acīm viņš jautāja: “Tēt, kad mani pirkstiņi ataugs?”
Vīrietis bija tik sāpināts, ka nespēja parunāt. Viņš aizgāja atpakaļ uz savu mašīnu un nikni to spārdīja vairākas reizes. Sašutis pats par savu rīcību…, sēžot mašīnā viņš skatījās uz ievilktajām švīkām. Dēlēns bija uzrakstījis: “Mīlu tevi tēti!”
Nākošajā dienā vīrietis izdarīja pašnāvību.”
Dusmām un Mīlestībai nav ierobežojumu. Izvēlies pēdējo, lai iegūtu skaistu, mīļu dzīvi, un atceries šo: Lietas ir, lai tās lietotu un cilvēki, lai tos mīlētu. Šodienas pasaules problēma ir, ka cilvēki tiek lietoti un lietas mīlētas.

Stāsts pārdomām


Es strādāju par TELE 2 operatoru. Man katru dienu zvana dažādi cilvēki ar dažādām problēmām. Kādam kaut kas nestrādā, kāds nevar kredītu papildināt, kāds vienkārši piezvana un klusē… Vidēji dienā man zvana apmēram 300 abonementi, tas ir apmēram 7500 cilvēku mēnesī. Taču bija kāds zvans, kuru iespējams es nekad neaizmirsīšu. Bija jau vēls vakars, man bija labs garastāvoklis, piezvanīja man kāds vīrietis, kuram bija apmēram 50 gadu.
– „Kompānija TELE 2, bla bla blā…”
– Labvakar, vai jūs lūdzu nevarētu paskatīties kad no šī numura pēdējo reizi ir zvanīts?
– Es pārbaudīju dokumentus, skatos ka sim karte jau nav lietota dažus mēnešus. Domāju pabrīdināt, ka, ja sim karte nav lietota 180 dienas, tad viņa būs bloķēta.
– Viņš mani pārtrauca: Jā, jā, es to zinu. Šis numurs ir manai sievai. Lieta tāda, ka viņa nomira 2 mēnešu atpakaļ… Bērēs es noliku telefonu viņai blakus. Un katru vakaru ap pulksten 21:00 es viņai zvanu. Taču šovakar viņai zvanot, dzirdēju: „telefona aparāts uz kuru jūs zvanat ir izslēgs vai atrodas ārpus…” Laikam baterija nosēdusies. Es gribēju jūs palūgt, lai nenobloķējat sim karti, nevēlos dzirdēt ka kāds cits kādreiz pacels, zvanot uz šo numuru, gribu lai šis telefons vienmēr ir blakus viņai, jo es viņai to dāvināju. Es vēlos zvanīt viņai katru vakaru ar cerību ka sadzirdēšu viņas balsi.
– Viņš sāka raudāt, man skrēja tirpas pa visu ķermeni un kakla bija kamols. Taču man vajadzēja viņam paskaidrot, ka no tās sim kartes vajag kaut vienu reizi piezvanīt vai aizsūtīt sms, lai arī cik tas stulbi neizklausītos. Nezinu ko darīt, ko teikt, es saprotu ka velns parāvis nevaru viņam nekā palīdzēt. Es sāku viņu mierināt: Es jūs saprotu, man tiešām ļoti zēl.
– Jūs tikai nepadomājiet ka esmu jucis, vienkārši es viņu ļoti stipri mīlu…
– Viņš nometa klausuli, man acīs asaras, es nezināju ko iesākt. Līnijā izveidojusies rinda ar 30 cilvēkiem, bet es sēžu un raudu…
Atliek aizdomāties par to cik stipra var būt mīlestība, pat apzinoties to, ka vairs neko nevar ne mainīt, ne labot, cilvēks zvana uz numuru jau simto reizi un tomēr cer uz kaut ko… cer uz to, ka varbūt sadzirdēs sev sirdij mīļu un tuvu balsi.

Stāsts pārdomām


Reiz kāda sieviete cepa „chapatti” (indiešu maizi) savas ģimenes locekļiem un vēl vienu papildus kādam izsalkušam garāmgājējam. Viņa vienmēr nolika maizi uz palodzes, lai jebkurš, kas gāja garām, varētu to paņemt. Katru dienu kāds vīrs ar kupri atnāca un paņēma chapatti. Tā vietā, lai izteiktu pateicību, viņš murmināja sekojošus vārdus, ejot prom: „Ļaunais, ko tu dari, paliek ar tevi: Labais, ko tu dari, atnāk pie tevis atpakaļ!” Šādi turpinājās dienu pēc dienas. Katru dienu kuprainis nāca, paņēma chapatti un izdvesa vārdus:

„Ļaunais, ko tu dari, paliek ar tevi: Labais, ko tu dari, atnāk pie tevis atpakaļ!” Sieviete jutās aizkaitināta. „Neviena pateicības vārda!” viņa pie sevis noteica. „Katru dienu šis kuprainis atkārto vienu un to pašu! Ko viņš ar to domā?” Vienu dienu, pavisam sakaitinātā garastāvoklī, viņa izlēma tikt vaļā no kupraiņa. „Man no viņa jātiek vaļā,” viņa teica. Un ko viņa izdarīja? Viņa pievienoja indi chapatti, ko bija sagatavojusi!

Grasoties uzlikt chapatti uz palodzes, viņas rokas sāka trīcēt. „Ko es tagad daru?” viņa teica. Momentā viņa iemeta šo chapatti ugunī, sagatavoja vēl vienu un uzlika uz palodzes. Kā vienmēr nāca kuprainis, paņēma maizi un nomurmināja: „Ļaunais, ko tu dari, paliek ar tevi: Labais, ko tu dari, atnāk pie tevis atpakaļ!”

Kuprainis devās savā ceļā, svētlaimē nemaz nenojauzdams, ka šajā sievietē plosījās nikns karš. Katru dienu, kad sieviete nolika maizi uz palodzes, viņa aizlūdza par savu dēlu, kurš bija devies tālēs zilajās meklēt savu laimi. Daudzu mēnešu garumā viņai nebija nekādu ziņu no dēla. Viņa lūdza, lai viņš atgrieztos drošībā.

Tajā vakarā kāds pieklauvēja pie durvīm. Kad viņa atvēra durvis, par lielu pārsteigumu, tur stāvēja viņas dēls. Viņš bija kļuvis ļoti tievs un kalsns. Viņa drēbes bija noskrandušas un saplēstas. Viņš bija izsalcis un ļoti vājš. Kad viņš ieraudzīja māti, viņš teica: „Mammu, tas ir īsts brīnums, ka esmu šeit. Kādas jūdzes attālumā no mājām, es biju tik ļoti izbadējies, ka sabruku uz zemes. Es tur nomirtu, bet tieši tajā brīdī kāds vecs kuprainis man gāja garām. Es lūdzu viņam kādu kumosu ēdiena, un viņš bija pietiekami laipns un iedeva man veselu chapatti. To dodot, viņš man teica: ”Tas ir tas, ko es ēdu katru dienu: šodien es to atdošu tev, jo tava vajadzība ir lielāka nekā manējā!””

Mātei, dzirdot šos dēla vārdus, pēkšņi nobālēja seja. Viņa atspiedās pret durvju stenderi, lai nenokristu zemē. Viņa atcerējās to indes pilno chapatti, ko bija sagatavojusi tajā rītā. Ja viņa to nebūtu sadedzinājusi, tad to apēstu viņas dēls un zaudētu dzīvību!

Tieši tad viņa beidzot saprata šos vārdus: „Ļaunais, ko tu dari, paliek ar tevi: Labais, ko tu dari, atnāk pie tevis atpakaļ.” Dari labu un nekad nepagursti darīt labu, pat, ja neviens to tajā brīdī nenovērtē.

Stāsts par apskāvienu


Dvīņu meitiņas Braela un Kairija piedzima 12 nedēļas pirms laika. Meitenēm bija nepieciešama intensīva aprūpe, tāpēc viņas tika ievietotas atsevišķos inkubatoros.

Kairija sāka pieņemties svarā un viņas veselība nostabilizējās. Taču Braelai, kas svēra nedaudz mazāk par 1 kg, bija elpošanas problēmas, sirds problēmas un citi sarežģījumi. Ārsti nedeva nekādas cerības, ka meitene izdzīvos.

Medmāsa darīja visu iespējamo, lai uzlabotu Braelas veselību, taču nekas, ko viņa darīja, nedarbojās. Nezinādama, ko vēl darīt, medmāsa izlēma rīkoties pretēji slimnīcas noteikumiem un izlēma abas meitiņas ielikt kopā vienā inkubatorā.

Viņa atstāja meitenes guļot un kad atgriezās, tad ieraudzīja skatu, kam nespēja noticēt. Viņa pasauca visus ārstus un medmāsas un tas ir tas, ko viņa ieraudzīja (attēlā).

Kad Braela bija tuvāk Kairijai, Kairija aplika savu mazo rociņu ap māsu, it kā aizsargādama un atbalstīdama viņu. No tā brīža, Braelas elpošana un sirdsdarbība uzlabojās, un viņas veselība kļuva normāla.

No tā brīža ārsti izlēma turēt abas meitenītes kopā, jo, kad viņas bija kopā – viņas turēja viena otru pie dzīvības.

Stāsts pārdomām


Bils bija liela auguma, dīvains un neizskatīgs vīrs. Viņš ģērbās savādi, ar slikti pieguļošām drēbēm. Darba vietā bija pāris vīri, kam šķita jautri izjokot Bilu. Reiz kādu dienu, kāds darbinieks ieraudzīja caurumu Bila krekla piedurknē, un izplēsa vēl lielāku. Cits strādnieks piebalsoja un izplēsa vēl lielāku. Beigu beigās no krekla karājās garas strēmeles.

Bils devās savās darīšanās un nejauši piegāja par tuvu konveijera lentei un krekla piedurkne iestrēga mehānismā. Sekundes laikā Bilam un viņa piedurknei bija nepatikšanas. Ieslēdzās signalizācijas, tika izslēgti mehānismi un problēmu, par laimi, izdevās atrisināt. Taču darba vadītājs, nopratis, kas šeit notiek, sasauca visus darbiniekus kopā un izstāstīja viņiem šādu stāstu:

„Jaunības dienās es mēdzu strādāt mazā rūpnīcā. Tas bija tad, kad pirmo reizi satiku Maiklu Havoku. Viņš bija liela izmēra, asprātīgs, daudz jokoja un viņam patika izjokot citus. Maikls bija līderis. Tad bija tāds vīrs vārdā Pīts Lumas, kas bija sekotājs. Viņš vienmēr piebiedrojās Maiklam. Un tad bija kāds vīrs vārdā Džeiks. Viņš bija nedaudz vecāks kā mēs visi pārējie – kluss, nekaitīgs un savrupnieks. Viņš vienmēr ēda savas pusdienas viens pats. Viņš valkāja vienas un tās pašas bikses ar ielāpiem, veselus 3 gadus no vietas. Viņš nekad nepiedalījās mūsu spēlēs pusdienas laikā. Viņš drīzāk izskatījās vienaldzīgs – viens pats sēžot ārā pie koka.

Džeiks bija dabisks izjokošanas mērķis. Viņš varēja atrast vardi savā vakariņu kārbā, vai arī beigtu grauzēju savā cepurē. Bet viņš vienmēr uz to paraudzījās pozitīvi.

Reiz kādā rudenī, kad mums visiem bija brīvākas dienas, Maikls izlēma doties medībās uz pāris dienām. Nu, protams, Pīts devās kopā ar viņu. Un viņi mums apsolīja, ja kaut ko nomedīs, tad katram no mums piešķirs gabalu.

Mēs visi bijām priecīgi, kad viņi pārradās atpakaļ un teica, ka noķēruši paprāvu buku. Mēs dzirdējām kaut ko vairāk par to. Tā kā Pīts nekad nevarēja paturēt noslēpumus, tad viņam paspruka, ka viņi gatavojoties pamatīgi izjokot Džeiku. Maikls bija lieliski sadalījis medījumu un sagatavojis mums katram jauku paku. Un, tāpat pa jokam, viņš bija saglabājis dzīvnieka ausis, asti un nagus….- tas būs tik jautri, kad Džeiks atvērs iepakojumu!”

Maikls izdalīja pakas pusdienas laikā. Mēs katrs dabūjām pa jaukam gabalam un pateicāmies viņam. Lielākā paka bija paglabāta Džeikam. Pīts gandrīz uzsprāga no smiekliem, un Maikla sejā bija pieklājīgs smaids. Kā vienmēr, Džeiks sēdēja pusdienās viens pats; viņš atradās lielā galda otrā malā.

Maikls pagrūda paku tā, lai Džeiks to varētu aizsniegt un mēs visi sēdējām un gaidījām, kas notiks. Džeiks nekad daudz nerunāja. Trijos gados viņš pat simts vārdus nebija izteicis. Tāpēc mēs visi bijām dziļi pārsteigti par to, kas notika pēc tam.

Viņš paņēma paku un, cieši sagrābis to rokās, lēnām piecēlās kājās. Viņš veltīja plašu smaidu Maiklam – un tajā brīdī mēs pamanījām, ka viņa acis mirdzēja.

Viņa Ādama ābols uz brīdi sakustējās, un tad viņš saņēma sevi rokās.

„Es zināju, ka jūs mani neaizmirsīsiet,” viņš teica pateicīgi; „Es zināju, ka pienāksiet pie manis. Tu esi liels un asprātīgs, bet es visu laiku zināju, ka tev ir laba sirds.” Viņš norija kamolu savā kaklā un tad pievērsās mums pārējiem. „Es zinu, ka neesmu bijis pārāk draudzīgs ar jums visiem; bet es nekad neesmu gribējis būt rupjš.”

„Redziet, man mājās ir deviņi bērni un mana sieva ir invalīde – saistīta pie gultas nu jau četrus gadus. Viņa nekad neizveseļosies. Un dažreiz, kad viņai patiesi ir slikti, es pavadu visu nakti nomodā, lai par viņu parūpētos. Un lielākā daļa no manas algas aiziet ārstiem un zālēm. Bērni dara visu iespējamo, lai palīdzētu, bet brīžiem ir grūti sadabūt ēdienu, lai pabarotu viņu izsalkušos vēderiņus. Varbūt jums liekas, ka tas ir savādi vai smieklīgi, ka es viens pats ēdu vakariņas. Nu, iespējams, es jutos nedaudz apkaunots, ka manas sviestmaizes vidus ir tukšs. Vai arī kā šodien – manā vakariņu kārbā ir tikai svaigs rācenis. Bet es gribu, lai jūs ziniet, ka šī gaļa man ļoti daudz nozīmē. Varbūt pat vairāk kā visiem citiem šeit, jo šovakar maniem bērniem,” viņš noslaucīja asaras no sejas… „Šovakar maniem bērniem būs īsts…” Viņa sirds stīgas bija līdz dziļumiem aizkustinātas.

Mēs tik cieši skatījāmies uz Džeiku, ka nepievērsām uzmanību Maiklam un Pītam. Mēs tikai tagad pamanījām, ka viņi abi centās pagrābt paku, pirms Džeiks ieraudzītu, kas tajā ir iekšā. Bet bija par vēlu. Džeiks bija atvēris paku un apskatīja tā saturu.

Viņš apskatīja katru nagu, katru ausi un tad pacēla asti – tā ļengani nokarājās viņa rokā. Tam visam būtu jāizraisa smiekli, taču neviens nesmējās – pilnīgi neviens. Grūtākais brīdis bija tad, kad Džeiks paskatījās uz mums un pateicās mums, mēģinādams pasmaidīt.

Klusumā katrs darbinieks piesēdās tuvāk Džeikam un nolika savas pakas viņa priekšā, jo viņi pēkšņi apzinājās to, cik maz viņiem pašiem šīs dāvanas bija nozīmējušas… līdz šim brīdim.

Šajā brīdī meistars pārtrauca stāstu un atstāja darbiniekus tur stāvam. Viņam vairs nekas nebija jāsaka; taču viņam bija gandarījums redzēt, kā tajā pašā pēcpusdienā, kad vīri devās ēst pusdienas, viņi katrs padalījās ar savu maltīti ar Bilu, un viens no vīriem pat novilka savu kreklu un atdeva to Bilam.






autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"