tikainesakinevienam.lv

stāsti pārdomām


Vienmēr…


Vienmēr tev būs bail… kaut ko pazaudēt un kaut ko iegūt. Vienmēr būs bail palikt vienam. Slikti, ja pēkšņi vari kļūt nevajadzīgs, ja vari būt lieks. Ne jau vienmēr cīņā ar dzīvi zaudē tikai vājie. Spēkam nav lielas nozīmes. Uzvaras gūt palīdz galvenokārt griba.
Vienmēr uz šīs zemes šalks jūras, tavu seju slacīs lieti, apdedzinās tuksnešu svelme un atvēsinās pirmais sniegs. Vienmēr būs trokšņainas pilsētas un klusas lauku mājas, skaļi tirgi, kur enerģiskas sievas piedāvās dārgas rozes, un būs aizmirstas mežu pļavas, kur vari saplūkt ziedus, lai pasniegtu savai meitenei vai arī aiznestu uz kapiem, kur guļ tavi piederīgie vai draugi.
Vienmēr pie tevis kāds atnāks un kāds no tevis aizies.
Vienmēr, kamēr tu dzīvosi, tu centīsies gūt laimi, varbūt tā arī nekad neuzzinot, kas ir laime un kādu to vēlējies gūt.
Vienmēr kaut kur blakus vai tālu būs cilvēks, kas tevi gaidīs. Tev tikai šis cilvēks jāatrod. Tev tikai pie šī cilvēka jāaiziet.
Tu kaut vienreiz dzīvē pateiksi – “es tevi mīlu”.
Tev kaut vienreiz dzīvē kāds pateiks – “es tevi mīlu”.
Vienmēr, kamēr dzīvosi, tu būsi cilvēks – tāds, kāds tu esi.

Stāsts par skaudību


Skaudība, pēc Austrumu filozofijas, ir viens no nāves grēkiem. Cilvēks, kuru pārņēmusi skaudība savā garīgajā izaugsmē un attīstībā ir apstājies, tas ir sastindzis un savu dvēseli ir aizvēris skaistajai Dieva pasaulei. Skaudību var salīdzināt ar melnu čūsku cilvēka pakrūtē, kura tur mīt un smacē cilvēku, atņem tā dzīvības dzirksti, iztukšojot un sagraujot, cilvēks, kurš sevī ir ielaidis šo čūsku, ir tās vergs, viņš vairs nespēj priecāties par citu veiksmi, laimi, par savu dzīvi, dabu un Dievu. Melnā čūska ik mirkli liek cilvēkam justies kā niecībai, liek nepārtraukti salīdzināt savu dzīvi ar citu dzīvēm, šī čūska nenogurdināmi norāda uz lietām, kuru Tev nav un kuras ir citiem. Skaudības pārņemts cilvēks nepārtraukti salīdzina savu dzīves kvalitāti ar citu cilvēku dzīves līmeni, tas var būt gan materiālais līmenis gan garīgais līmenis. Skaudība tāpat neuzrodas cilvēkā, tā liecina, ka viņam bērnībā vecāki nav izskaidrojuši ļoti svarīgas lietas par dzīvi; kāpēc vienam cilvēkam šeit ir vairāk, kālab vienam dzīve ir veiksmīgāka, bet otram ne tik veiksmīga.
Mūsu senči zināja dabas likumu, darbu padarīji – algu saņemsi, cilvēki ir aizmirsušu par šo ļoti svarīgo dzīves likumu, tava dzīve pilnībā ir tavu darbu augļu sekas, ja kādam iet kādā sfērā labāk, ir vairāk materiālo vērtību, vai garīgās izpratnes par Dieva likumiem uz zemes, tas liecina, ka cilvēks ir padarījis lielāku darbu nekā mēs, līdz ar to viņš arī no dzīves saņem lielāku atalgojumu. Tā nu šajā pasaulē ir iekārtots, ka bez darba nav un nekas nebūs, bezdarbība arī ir darbība, kura ienes augļus, tikai tie ir rūgtie augļi. Daudzi cilvēki nesaprot šo dzīves mehānismu.
Vēl skaudībai pamatā iet pastāvīga nepieciešamība salīdzināt sevi ar citiem, cilvēkam nav sapratnes, ka katrs šeit ir unikāls, ka Tev nav jāskatās uz citiem, bet gan uz sevi, ka Tev sevi jānes un jāprezentē pasaulei kā neatkārtojamu Dieva brīnumu. Tikko cilvēks sevi sāk salīdzināt ar citiem un meklē to pilnības un savas nepilnības, tā tajā pašā brīdī cilvēks izzūd kā indivīds un personība, viņš pazūd šajos iluzorajos salīdzinājumu maldos.
Lielāko sabiedrības daļu ir pārņēmusi patērētāja psiholoģija, visam jābūt pieejamam bez darba un pūlēm, bet ar šādu aplamu pasaules redzējumu cilvēks nekad neiegūs to, ko viņš vēlas, neizveidos skaistu garīgu un materiāli nodrošinātu, piepildītu dzīvi. Dievs vai kāds cits mūsu vietā to nedarīs, nātres, kuras grezno mājas priekšu pašas pēkšņi neizzudīs, būs vien jāņem rokās izkapts un jānopļauj. Cilvēkam draudzējoties ar skaudību, tā atņem neiedomājami daudz enerģijas un laika, kamēr cilvēks skaita otra maciņā naudu, to laiku, kuru tam patērē un velta, viņš varēja padarīt labu darbiņu par kuru būtu saņēmis naudu un viņa maciņš būtu kļuvis jau mazliet biezāks, un cik daudz savai dzīvei atvēlēto laiku cilvēks izmanto skaudībai un dažādām negācijām, tā visa ir zaudēta un nelietderīgi izmantota enerģija.
Lai atbrīvotos no skaudības ir tikai viens veids, ir jāapzinās un jāsaprot, ka visa pamatā ir darbs, darbu padarīsi saņemsi algu, tas ir jāsaprot, kālab kaimiņam ir vairāk naudas nekā mums vai tieši otrādāk, tās ir mazāk.

Stāsts par dzīvi un izvēli


Reiz uz maniem pleciem nolaidās divi eņģeļi.
– Kas tu esi? – es jautāju uz labā pleca sēdošajam.
– Es esmu tavs spēks, tava drosme un labestība, es esmu tava ticība un mīlestība, tavas visdziļākās būtības „ES”. – atbildēja eņģelis.
– Un kas esi tu?
– Es esmu tavs vājums, tavas bailes un dusmas, esmu tavs gļēvums un bezspēcība, tavs nodevīgums un melīgums. Esmu tavas visdziļākās būtības „ES”. – atbildēja uz kreisā pleca sēdošais.
Eņģeļi novilka garu, taisnu līniju un teica:
– Noej pa to no sākuma līdz beigām, mūs savos plecos nesdams un tu redzēsi, kas tu esi!
Un es gāju. Kā nu prazdams. Brīžiem pa labi gāzos, brīžiem pa kreisi kritu, līdz beidzot sasniedzu galu.
– Kas tas bija? – es nogurumā jautāju.
– Cilvēki to mēdz dēvēt par dzīvi, eņģeļi – par šķīstītavu, bet Dievs – par izvēles brīvību. Ja cilvēks ir patiesi labs, viņa dzīve izveidos apli, novilktās līnijas labajā pusē, ja patiesi slikts – apli, novilktās līnijas kreisajā pusē. Taču parasti cilvēki ir vidusmēra būtnes – ne īsti labi, ne īsti ļauni, un viņu dzīves ir līkloču takas.
– Bet, kas notiek, kad cilvēks sasniedz līnijas galu? – es gribēju zināt, – Vai tad Dievs izvēlas, kuru sūtīt uz paradīzi un kuru uz elli?
– Protams, nē! Cilvēks pats izvēlas savu ceļu. Būdams jauns, viņš mācās, pieļaujot kļūdas, darot nedarbus, sāpinot sevi un citus. Ar gadiem cilvēks nobriest, izveidojas par personību, un galvenais – izvēlas, kāds viņš būs. Paiet daudzi mūži līdz viņš kļūst patiesi labs vai patiesi ļauns, līdz viņš nonāk paradīzes vai elles lokā. Līdz tam laikam cilvēks maldās savā līkloču takā, meklēdams patiesības, bet tā arī tās neieraugot. Tādēļ, mēs eņģeļi, to saucam par šķīstītavu – šķīstītavu, kurā attīrās dvēseles vai arī… samaitājas.
– Kur esmu es? – gribēju zināt.
– To ir tik viegli uzzināt. – smaidīja eņģeļi, – Aizver acis un atceries, kā esi gājis, mūs savos plecos nesdams.

Stāsts pārdomām


Ubags sēdēja ceļa malā vairāk par trīsdesmit gadiem. Vienu dienu garām gāja svešinieks.
“Nepažēlo sīknaudu!”, nomurmināja ubags, mehāniski pastiepis cepuri.
“Man nav ko Tev dot,” atbildēja svešinieks un jautāja, “kas tas ir uz kā Tu sēdi?”
“Nekas,” atbildēja ubags, “tikai veca kaste, sēžu uz tās cik vien sevi atceros.”
“Vai esi kādreiz ieskatījies iekšā?”, jautāja svešinieks.
“Nē,” atbildēja ubags, “kāda jēga?”
“Paskaties iekšā!” uzstāja svešinieks.
Ubags atvēra kasti.
Ar izbrīnu, neticību un sašutumu ubags atklāja, ka kaste līdz malām piepildīta ar zeltu.
Ieskaties sevī, jo katrs, kurš meklē neizskadrojamo dzīvības prieku un nesatricināmo mieru, kurš nāk ar to, kas meklē drošību, mīlestību un mieru pasaulīgos sīkumos ir tāds pats ubags ceļa malā.

Stāsts pārdomām


Kad es vēl biju kucēns, tu smējies par visām manām muļķīgajām grimasēm un mīļi sauci par savu bērnu un neņemot vērā dažas sagrauztas kurpes un pāris saplucinātu spilvenu, es kļuvu par tavu labāko draugu.
Kad es slikti uzvedos, tu tikai bargi pakratīji pirkstu un jautāji: “Kā tu tā varēji?”, bet jau pēc mirkļa atmaigi, nogāzi mani zemē un pakasīji punci.
Manis apmācīšana prasīja vairāk laika nekā bija paredzēts, tas tādēļ, ka tu biji ļoti aizņemts, taču mēs pie tā strādājām kopīgiem spēkiem.
Es atceros tās naktis, kad kopā gulējām gultā un es uzmanīgi klausījos tavos noslēpumainajos sapņos un es ticēju, ka dzīve vairs nevar būt labāka.
Mēs gājām garās pastaigās pa parku, braucām ar mašīnu un dažkārt apstājāmies, lai nopirktu saldējumu, tiesa gan, man tika tikai vafelīte, jo tu teici, ka saldējums nav labs suņiem, es ilgi gulšņāju saulītē gaidot tevi pārnākam no darba.
Pēdējā laikā tu aizvien vairāk laika pavadīji darbā, strādājot pie savas karjeras veidošanas un arī meklējot sev partneri – cilvēku. Es gaidīju tevi ilgi un pacietīgi, sniedzu atbalstu, kad tev gāja grūti, kad biji vīlies un ar salauztu sirdi, nekad tevi nenosodīju par sliktu lēmumu pieņemšanu, kad tu pārnāci mājās, es biju laimīgs un priekā luncināju asti. Un tad tu iemīlējies…
Lai arī viņa, tava sieva, īsti suņus nemīlēja, es vienalga priecīgi uzņēmu viņu mūsu mājās, centos izrādīt savu mīlestību un pakļauties viņai, es biju laimīgs, jo tu biji laimīgs.
Tad ieradās cilvēku mazuļi un mēs dalījāmies šajā priekā un satraukumā. Es biju apburts no viņu rosīguma un no tā, kā viņi smaržoja un man tik ļoti gribējās viņus paauklēt. Tikai viņa un arī tu uztraucāties, ka es mazajiem kaut ko varētu nodarīt un man nācās lielāko daļu laika pavadīt vienam un pamestam citā istabā vai arī suņu krātiņā. Ak, ja tu zinātu cik ļoti man gribējās viņus mīlēt! Es kļuvu par savas mīlestības gūstekni.
Viņi auga un mēs kļuvām par draugiem. Viņi ieķērušies manā kažokā centās noturēties uz savām mazajām, ļodzīgajā kājenēm, bakstīja man acīs ar saviem sīkajiem pirkstiņiem, veica ausu izpēti un bučoja uz mana aukstā, slapjā deguna. Es mīlēju viņus un viņu pieskārienus, jo tavus pieskārienus tik reti varēju sajust… Ja vajadzētu es bez šaubīšanās par viņiem atdotu savu dzīvību… Naktīs es ielavījos viņu gultiņās un klausījos viņu satrauktajos un noslēpumainajos sapņos, mēs kopīgi gaidījām, kad beidzot sadzirdēsim tavas mašīnas motora dūkoņu uz mājas piebraucamā ceļa.
Bija laiks, kad, ja kāds jautāja vai tev ir suns, tu veikli izņēmi manu foto no sava maka un stāstīji nebeidzamus stāstus par mūsu piedzīvojumiem, bet šo pēdējo gadu laikā tu tikai nomurmināji: “Jā ir!” un ātri vien nomainīji sarunas tematu. No lepnā “Mans suns” biju kļuvis par “Tikai suns” un tev neatlika, ne mirklis laika manām interesēm…
Tev piedāvāja jaunu darbu, citā pilsētā un tu un viņi pārvāksieties uz jauno dzīvokli, kurā dzīvniekus turēt ir aizliegts. Tu teici, ka esot izdarījis pareizo lēmumu savas ģimenes labā… bet bija laiks, kad es biju tavs vienīgais ģimenes loceklis…
Es biju patīkami satraukts par to kur mēs tagad braucam, līdz mirklim, kad piebraucām pie dzīvnieku patversmes durvīm, tā oda pēc suņiem un kaķiem, pēc bailēm un bezcerības. Tu aizpildīji papīra lapu un nomurmināji: “Es zinu, jūs viņam atradīsiet labas mājas.” Viņi nogrozīja galvas un ar sāpīgu skatienu paskatījās uz mani, viņi saprata, ka ir gandrīz bezcerīgi atrast mājas pusmūža sunim, pat tādam, kuram ir “papīri”.
Tev nācās ar spēku atlauzt sava dēla pirkstus, kurš turējās manā pavadā un kliedza: “Lūdzu tēt, nevajag! Lūdzu, neļauj viņiem aizvest manu suni!” Es uztraucos par viņu, un domāju par to ko gan tu iemāci savam dēlam par uzticību un draudzību, par mīlestību un atbildību, par cieņu pret dzīvajām radībām, šādi rīkodamies!?
Tu izvairījies no mana acu skatiena un uz atvadām viegli paplikšķināji man uz galvas, tu pieklājīgi atteicies ņemt līdzi manu pavadu un kakla siksnu. Kad tu aizgāji, divas jaukas dāmas sāka runāt par to, ka par savu aizbraukšanu tu noteikti zināji jau mēnesi iepriekš un varēji sameklēt man jaukas un siltas mājas. Viņas tika pagrozīja galvas un pie sevis noteica: “Kā tu tā varēji?”
Šeit patversmē viņi ir tik uzmanīgi pret mums cik vien viņu aizņemtais darba laiks atļauj, protams, viņi mūs pabaro, bet esmu savu apetīti pazaudējis kopš tu mani atstāji.
Sākumā, kad kāds tuvojās manam būrim, es steidzos uz būra priekšpusi cerībā, ka tas esi tu, ka tu pārdomāji un atnāci man pakaļ, es cerēju, ka tas viss ir bijis ļauns murgs… Vai, ka tas būtu vismaz kāds, kuram rūp mans liktenis un ir atnācis mani izglābt.
Kad sapratu, ka nespēju sacensties ar mazajiem jautrajiem un dzīvespriecīgajiem kucēniem, es ielīdu būra visdziļākajā stūrītī un gaidīju. Es sadzirdēju viņas soļus un sapratu, ka viņa ir atnākusi man pakaļ, lēni soļoju viņai no aizmugures uz atsevišķu istabu, klusu, vientuļu istabu.
Viņa uzcēla mani uz galda un maigi pakasīja aiz auss un klusi teica, lai neuztraucos. Es nojautu, kas tagad notiks un mana sirds dauzījās kā negudra, taču vienlaikus sajutu tādu kā atvieglojumu. Mīlestības gūsteknis nu ir atbrīvots! Ņemot vērā manu dabu, es vairāk uztraucos par viņu, par to smago nastu, kas gulstas uz viņas pleciem un sirdsapziņas. Es zināju, ka viņa ir skumja, tāpat kā es zināju, katras tava garastāvokļa izmaiņas.
Viņa maigi uzlika žņaugu manai priekškājai un es pamanīju, ka pār viņas vaigiem rit asaras. Es mierinot nolaizīju viņas roku tāpat kā pirms daudziem gadiem to darīju tev, kad tev bija grūti.
Viņa profesionālā manierē ievadīja adatu manā vēnā un es sajutu auksto un dzelošo šķidrumu plūstam pa manu ķermeni, pamazām kļuvu miegains, skatījos viņas maigajās acīs un pie sevis murmināju: “Kā tu tā varēji?”
Iespējams tādēļ, ka viņa saprata ko es saku, viņa teica: “Man tik ļoti žēl!” Viņa mani apskāva un steidzīgi paskaidroja, ka viņas darbs ir rūpēties, lai es nonāktu labākā vietā, kur mani neviens nepamest un nedarītu pāri, kur man nebūtu jācīnās par izdzīvošanu – uz vietu, kas ir pilna mīlestības un gaišuma uz vietu, kas ir pilnīgi savādāka par šo auksto un nežēlīgo pasauli.
Ar pēdējiem spēkiem es paluncināju asti, lai pateiktu viņai, ka: “Kā tu tā varēji?” nebija domāts viņai, bet gan manam Visdārgajam Saimniekam, es domāju par tevi. Es vienmēr domāšu par tevi un gaidīšu to mirkli, kad mēs atkal satiksimies.

Stāsts par mīlestību un neprātu


Reiz sensenos laikos kādā zemes nostūrī sapulcējās visas cilvēka jūtas un īpašības. Kad Garlaicība bija jau trešo reizi nožāvājusies, Neprāts ierosināja: “Bet varbūt spēlējam paslēpes?”
Intriga pacēla vienu uzaci: “Paslēpes? Bet kas tā par spēli?”
Neprāts paskaidroja, ka viens no viņiem, piemēram viņš pats, būs spēles vadītājs. Viņš tad aizvērs acis un skaitīs līdz miljonam, bet pārējiem pa to laiku jāpaslēpjas. Tas, kuru atradīs pēdējo, būs nākošais spēles vadītājs.
Entuziasms uzreiz paķēra aiz rokas Eiforiju un sajūsmināti uzdejoja ar viņu. Prieks tā lēkāja, ka pārliecināja pat Šaubas. Vienīgi Apātijai gan nekas nelikās pietiekami interesants, un viņa atteicās piedalīties spēlē. Patiesība nolēma labāk neslēpties, jo viņu tik un tā galu galā atradīs. Lepnums paziņoja, ka šī ir pilnīgi muļķīga spēle un, ka viņu vispār nekas cits, kā tikai viņš pats, neuztrauc. Gļēvulība ne īpaši gribēja riskēt.
“Viens, divi, trīs…” – sāka skaitīt Neprāts.
Pirmais noslēpās Slinkums, viņš vienkārši apgūlās aiz tuvākā akmens. Ticība pacēlās mākoņos, bet Skaudība noslēpās Triumfa ēnā, kurš paša spēkiem uzrāpās paša augstākā koka galotnē. Cēlums ļoti ilgi nevarēja noslēpties, katru vietu atdodams kādam citam, jo vienmēr uzskatīja, ka katra no tām ir vairāk piemērota kādam no viņa draugiem. Kristāldzidrs strauts – Skaistumam. Koka dobums – Bailēm. Tauriņa spārns kā patvērums Saldkaislei. Vēja pūsma – tieši piemērota Brīvībai, un tā viņa arī nomaskējās par saules stariņu. Egoisms atrada tikai sev vienam siltu un ērtu vietu. Meli paslēpās okeāna dzelmē (lai gan patiesībā varavīksnē). Bet Kaisle un Vēlme nolīda dziļi vulkāna krāterī. Aizmāršība – pati neatceras, kur noslēpās.
Kad Neprāts jau saskaitīja līdz 999,999, Mīlestība vēl joprojām meklēja, kur paslēpties, bet visas vietas jau bija aizņemtas. Un te viņa pamanīja burvīgu rozā rožu krūmu un nolēma paslēpties tajā.
“Miljons” – noskaitīja Neprāts un devās meklēt pārējos.
Pirmo, protams, viņš atrada Slinkumu, pēc tam izdzirdēja, kā Ticība strīdās ar Dievu, bet par Kaisli un Vēlmi uzzināja tāpēc, ka vulkāns nodevīgi vibrēja. Neprāts pamanīja Skaudību un saprata, kur slēpjas Triumfs. Egoismu pat nevajadzēja meklēt, jo vieta, kuru viņš bija izvēlējies, izrādījās bišu strops, un bites izdzina nelūgto viesi. Dodoties tālāk meklējumos, Neprāts pienāca pie strauta padzerties un pamanīja Skaistumu, bet Šaubas sēdēja pie žoga un nevarēja izlemt, kurā pusē viņām noslēpties. Un tā visi tika atrasti: Talants – svaigā un kupli zaļojošā zālē, Skumjas – tumšā alā, Meli – varavīksnē (bet, ja godīgi, tad okeāna dzelmē).
Tikai Mīlestību nevarēja atrast. Neprāts to meklēja aiz katra koka, katrā strautiņā, katra kalna galā, un tikai visbeidzot nolēma paskatīties rožu ziedu krūmā. Bet, līdzko Neprāts pašķīra malā zarus, tā izdzirdēja kliedzienu, jo asie rožu dzeloņi savainoja Mīlestībai acis. Neprāts apjuka, nesaprata, ko darīt, sāka raudāt, lūdzās piedošanu, un, savas vainas izpirkšanai, apsolīja, ka vienmēr būs viņas pavadonis.
Mīlestība kļuva akla un Neprāts vienmēr ved viņu pie rokas…

Esmu tev izmeklējis eņģeli


Reiz kāds no bērniņiem, kam teju, teju bija jādzimst, jautāja Dievam: “Dzirdēju, ka tu grasies mani sūtīt uz zemi – kā gan, lai es tur dzīvoju, tik mazs un nevarīgs?”
Dievs atbildēja: “Esmu tev izmeklējis eņģeli, kurš tevi sagaidīs un aprūpēs.”
“Bet te debesīs esmu tik priecīgs, varu smieties un dziedāt,” nopūtās bērns.
“Tavs eņģelis tev dziedās un ar tevi smiesies ik dienu. Tu jutīsi viņa mīlestību un būsi tik pat laimīgs kā te.” – mazuli mierināja Dievs.
“Un kā gan es sapratīšu, ko ļaudis uz zemes runā?” nerimās bērns.
“Tavs eņģelis tev teiks visskaistākos un vismīļakos vārdus. Ar lielu pacietību un mieru viņš iemācīs runāt arī tevi.”
Mazais tomēr nerimās: “Esmu dzirdējis, ka uz zemes dzīvo arī slikti cilvēki – kas mani pasargās?”
Dievs atbildēja: “Tavs eņģelis tevi sargās, kaut arī paša dzīvība būtu apdraudēta.”
“Bet es būšu bēdīgs, jo nesatikšu tevi!”
“Tavs eņģelis tev stāstīs par mani un pasauli, un parādīs tev ceļu pie manis. Tā es vienmēr būšu tavā tuvumā.”
Šajā brīdī debesīs valdīja klusums, iztēlēm jau bija dzirdamas balsis no zemes. Mazais vēl satraukti iejautājās: “Dieviņ, pirms es dodos prom, saki, kā sauks manu eņģeli?”
Dievs pasmaidīja un klusi noteica: “Vārds nav svarīgs. Tu viņu sauksi par mammīti.”

Rītdiena bieži tiek uzņemta tik vieglprātīgi


Mans draugs atvēra savas sievas kumodes lādīti un izņēma paciņu, kura bija ietīta zīdpapīrā un pārsieta ar sārtu lenti.
Tā nebija…
…neparasta paciņa, tā bija paciņa ar skaistu zīda veļu. “To es viņai nopirku, kad mēs pirmo reizi bijām Ņujorkā. Tas bija 8 vai 9 gadus atpakaļ. Viņa nekad to nav uzvilkusi. Viņa glabāja to īpašam gadījumam. Es domāju, ka tagad ir pienācis šis īpašais gadījums.”
Viņš piegāja pie gultas un nolika veļu, kur stāvēja pārējās lietas, kas bija paņemtas no apbedīšanas biroja. Viņa sieva nomira.
Tad Viņš pagriezās uz manu pusi un teica: “neko taupi īpašam gadījumam; katra diena, kuru Tu nodzīvo ir īpašs gadījums”.
Šodien es vairāk lasu un mazāk sekoju kārtībai visapkārt. Es apsēžos savā verandā un priecājos par skaisto skatu, nepievēršot uzmanību nezālēm. Es pavadu vairāk laika ar ģimeni un saviem draugiem, un mazāk laika veltu darbam. Tagad es vairs neko neglabāju: Es katru dienu lietoju savas kristāla glāzes. Ja vajag uzvelku savu jauno žaketi, lai aizietu uz veikalu iepirkties. Arī savas mīļākas smaržas lietoju ikdienā, tā vietā, lai iesmaržotos tikai svētkos. Tādi teikumi kā “gan jau kādreiz” vai “kādā no dienām”, ir izdzīti no mana vārdu krājuma. Ja tas ir tā vērts, es gribu redzēt, dzirdēt un darīt lietas šeit un tagad.
Es neesmu pārliecināts, ko darītu mana drauga sieva, ja uzzinātu, ka rīt viņa vairs nebūs. (rītdiena bieži tiek uzņemta tik vieglprātīgi).
Es domāju, ka viņa sazvanītos ar savu ģimeni un saviem tuvākajiem draugiem. Var būt viņa piezvanītu kādam vecam draugu pārim, lai salīgtu mieru vai atvainotos par kādu vecu strīdu. Man ļoti patīk doma, ka viņa aizietu uz savu mīļāko ķīniešu restorānu.
Šie mazie neizpildītie darbiņi, kuri man traucētu, ja es zinātu, ka manas dienas ir skaitītas. Mani satrauktu, ja es nebūtu saticis draugus, kurus gribēju šai dienā satikt. Satrauktu, ja nebūtu uzrakstījis vēstules, kuras bija jāuzraksta šajās dienās. Satrauktos, ja saviem tuvajiem…
…pārāk reti teiktu, cik es stipri viņus mīlu.
Tagad es nelaižu garām un neatlieku neko no tā, kas varētu sniegt mūsu dzīvē vairāk prieka un laimes. Es sev pasaku, ka katra diena, katra minūte – tas ir kaut kas īpašs.



aktuāli




atbalstīt projektu






reklāma citātu kartotēkā