TikaiNesakiNevienam.lv


Tēma: "stāsti pārdomām"


Stāsts pārdomām

Kādu piektdienas rītu, kad Endrjū bija gatavs doties uz darbu, viņš paziņoja savai sievai, ka viņš beidzot izlēmis prasīt savam bosam algas paaugstinājumu. Visu dienu Endrjū jutās uztraukts un nobažījies par gaidāmo notikumu.

Un ja nu Mr. Larčmonts atsakās piešķirt viņam algas paaugstinājumu? Endrjū bija strādājis tik smagi pēdējos 18 mēnešus un nodrošinājis vairākus labus rezultātus Braera & Hopkinsa reklāmas aģentūrai. Nu, protams, ka viņš bija pelnījis algas paaugstinājumu.

Doma par ieiešanu Mr. Larčmonta kabinetā, padarīja Endrjū ceļus ļenganus. Vēlāk tajā pēcpusdienā, viņš beidzot saņēma drosmi doties pie bosa. Viņam par atvieglojumu un pārsteigumu allaž taupīgais boss piekrita dot algas pielikumu!

Endrjū ieradās mājās tajā vakarā, par spīti tam, ka pārkāpa jebkādus pilsētas ātruma ierobežojumus, un viņš devās pie brīnišķīgi uzklāta galda ar svecēm. Viņa sieva Tīna bija sagatavojusi brīnišķīgas vakariņas, iekļaujot viņa iemīļotākos ēdienus. Viņam uzreiz radās doma, ka kāds no ofisa devis viņai mājienu.

Blakus šķīvim, Endrjū atrada vēstuli ar skaistu rokrakstu. Tā bija no viņa sievas. Tajā bija rakstīts: „Apsveicu, mans mīļais! Es zināju, ka dabūsi algas paaugstinājumu! Es sagatavoju šīs vakariņas, lai parādītu tev, cik ļoti tevi mīlu. Esmu tik lepna par taviem sasniegumiem!” Viņš izlasīja vēstuli un saprata to, cik ļoti gādīga un rūpīga bija Tīna.

Pēc vakariņām Endrjū devās uz virtuvi, lai dabūtu desertu un viņš ievēroja, ka uz grīdas bija nokritusi cita vēstule, acīmredzot izslīdējusi no Tīnas kabatas. Viņš noliecās un to pacēla. Viņš lasīja: „Neuztraucies par to, ka nedabūji algas paaugstinājumu! Tu zini, ka esi pelnījis šo paaugstinājumu. Tu esi brīnišķīgs ģimenes apgādnieks un es sagatavoju šīs vakariņas, lai parādītu tev, cik ļoti tevi mīlu, pat, ja tu nesaņēmi algas paaugstinājumu.”

Pēkšņi asaras sariesās Endrjū acīs. Pilnīga pieņemšana! Tīnas atbalsts nebija atkarīgs no viņa veiksmes darbā.

Bailes no noraidījuma bieži vien tiek mīkstinātas, kad mēs zinām, ka ir kāds, kas mūs mīl, neatkarīgi no mūsu veiksmēm vai neveiksmēm.



Stāsts pārdomām

Reiz kāds 10 gadīgs zēns gribēja iemācīties džudo par spīti tam, ka bija zaudējis kreiso roku briesmīgā autoavārijā. Zēns uzsāka mācību ar kādu vecu japāņu džudo meistaru. Zēnam veicās labi, tāpēc viņš nespēja saprast, kāpēc, pēc trīs mēnešu ilgiem treniņiem, treneris zēnam bija iemācījis tikai vienu kustību.

„Sensej (skolotāj – japāņu v.),” zēns beidzot teica. „Vai tad man nav jāiemācās vairāk kustību?” „Šī ir vienīgā kustība, ko tu zini, taču tā arī ir vienīgā, kura tev būs nepieciešama.” Sensejs atbildēja. Īsti nesaprazdams, taču ticēdams savam skolotājam, zēns turpināja trenēties.

Pēc vairākiem mēnešiem sensejs aizveda zēnu uz viņa pirmo turnīru. Pašam par pārsteigumu, zēns viegli uzvarēja pirmās divas cīņas. Trešā cīņa bija nedaudz grūtāka, taču pēc kāda laika viņa pretinieks kļuva nepacietīgs un uzvilcies; zēns izveicīgi izmantoja savu vienīgo kustību un uzvarēja cīņu. Vēljoprojām pārsteigts par savu veiksmi, zēns nokļuva finālā. Šoreiz viņa pretinieks bija lielāks, spēcīgāks un vairāk pieredzējis. Kādu brīdi izskatījās, ka viņš zēnu pieveiks.

Noraizējies, ka zēns varētu tikt ievainots, tiesnesis izsauca pārtraukumu. Viņš gatavojās pielikt punktu cīņai, taču sensejs iejaucās: „Nē,” sensejs uzstāja, „Ļauj viņam turpināt.” Drīz pēc tam cīņa atsākās un viņa pretinieks izdarīja kritisku kļūdu: viņš kļuva neuzmanīgs. Tieši tajā brīdī zēns izmantoja savu kustību, lai uzbruktu. Zēns uzvarēja cīņu un visu turnīru. Viņš bija čempions. Ceļā uz mājām, zēns un sensejs pārrunāja katru cīņu un katru kustību. Tad zēns saņēmās un pajautāja sensejam to, kas patiesībā bija viņa prātā:

„Sensej, kā tas nākas, ka es uzvarēju turnīru tikai ar vienu kustību?”

„Tu uzvarēji divu iemeslu dēļ,” sensejs atbildēja. „Pirmkārt, tu apguvi vienu no visgrūtākajām kustībām džudo. Un, otrkārt, vienīgā aizsardzība pret šo kustību ir, ka pretinieks sagrābj tavu kreiso roku.” Zēna lielākā vājība bija kļuvusi par viņa lielāko spēku.



Stāsts pārdomām

Kādam bagātam un varenam karalim bija trīs dēli. Vecākais bija apdāvināts ar lielu fizisko spēku, viņš bija nosvērts, brīžiem augstprātīgs un uzpūtīgs. Vidējais dēls bija ātras dabas un inteliģents, bet mantkārīgs un pašpārliecināts. Trešais – visjaunākais, kaut arī bija mīļš,ātrs un atjautīgs, tomēr patstāvīgi bija vecāko brāļu izsmiets. Viņiem jaunākais brālis bija kā bērns, viņi pilnībā nerēķinājās ar viņu. Karalis, būdams gados vecs, apzinājās, ka viņam no savu dēlu vidus jāizvēl mantinieks.
Kādu dienu karalis pasauca dēlus pie sevis. Viņš teica: „Mani dēli, viens no jums būs mans mantinieks, bet es mīlu jūs visus vienādi un nezinu, kuru no jums izvēlēt. Tāpēc es nolēmu, ka mans mantinieks kļūs tas, kurš atnesīs man zaļo smaragda akmeni. Tas tiek sargāts dzelzs grotā ziemeļvalstī.” Brāļi sastinga. Zaļais smaragda akmens bija visu bruņinieku sapnis. Līdz šim neviens no tiem, kuri devās meklēt šo akmeni, nav atgriezušies.
„Es dodu jums trīs dāvanas, kuras varēs jums palīdzēt. Lūk, mans spēks, šī zobena asmeni nevar salauzt”, teica karalis, noliekot uz galda zobenu ar spīdošu asmeni.
„Šeit ir zelta monētas, kam tās piederēs, tas būs visbagātākais cilvēks virs zemes”, teica karalis, noliekot blakus zobenam lielu monētu maisu.
Pēc tam viņš izņēma aploksni un teica: ”Šajā konvertā ir vēstule, kurā ir visi vārdi, kādus es jums noteicu no jūsu dzimšanas brīža līdz pat šai dienai. Izvēlieties.”
Vecākais dēls paņēma zobenu, vidējais – monētas, bet jaunākajam atlika vien vēstule. Nākošās dienas rītā viņi devās ceļā. Vairākus mēnešus viņi pārvarēja dažādus šķēršļus un visbeidzot nonāca pie visgrūtākā. Tas bija Bēdu purvs. Tam pāri varēja tikt vienīgi drošsirdis, neatlaidīgs, stipras gribas cilvēks. Vecākā dēla zirgs apstājās pie purva un tālāk negribēja iet. Viņš mēģināja iet kājām, bet zobens bija pārāk smags. Ar katru soli viņš grima dziļāk un dziļāk purvā. Vidējā dēla kariete apgāzās un no tās izkrita naudas maiss, izbira visas monētas, kuras ātri vien nogrima purvā. Kad abi brāļi satikās, viņi apsēdās uz celma un gauži raudāja. Viņi bija vairāk nobēdājušies nekā pats Bēdu purvs.
Bet jaunākais dēls vēl ceļoja, neredzot tam galu. Kad viņam bija grūti, viņš izņēma vēstuli un lasīja. To viņš darīja ļoti bieži. Tēva vārdi viņam deva spēku. Viņš juta, ka ir spējīgs pārvarēt vislielākos šķēršļus. „Dēls, es ļoti tevi mīlu, ticu tev. Tu esi viss, kas man pieder virs zemes. Es esmu lepns par tavu drosmi.” Kas jaunākais dēls atkal juta spēku zudumu, viņš atvēra vēstuli un lasīja: „Neko nevar sasniegt bez grūtībām un izturības. Ja tu gribi krietni nodzīvot savu dzīvi un kaut ko tajā arī sasniegt, tev jāiemācās pārvarēt grūtības… Esi drosmīgs, mans dēls. Meklē savā dvēselē un tur tu atradīsi daudz spēka un enerģijas… Es tevi ļoti, ļoti mīlu…”
Cik reizes jaunākais dēls lasīja tēva vārdus, tik viņš atguva spēkus. Un tā viņš pārgāja Bēdu purvu un atradās pie ieejas dzelzs grotā, kurā spīdēja zaļais smaragda akmens. Tad viņš noskūpstīja tēva vēstuli un skaļi iesaucās: „Paldies tev, Tēvs!”



Stāsts par ticību

Kādam zemniekam bija daudz koku un krūmu, kuri nesa tam daudz augļus, īpaši auglīgs bija viens vīna krūms, par kuru zemnieks ļoti priecājās. Bet kādu gadu krūmam bija maz ķekaru. Tad viņam tika sacīts, ka viņš par maz esot koku laistījis. Tā nu viņš bagātīgi sāka krūmu liet, bet nākamajā gadā augļu bija vēl mazāk. Viņam tika sacīts, ka par daudz ir krūmu laistījis. Bet trešajā gadā krūms nenesa nevienu ķekaru, un pat lapu uz krūma bija maz, tās bija sīkas un kā ar rūsu noklātas. Tad tika paziņots, ka teritorija neesot laba, un krūmu vajagot sadedzināt.
Kas nu atkal, zeme taču ir tā pati, bet augļi senāk bija tik daudz! – Kaimiņš paraustījis plecus, devās prom.
Tad kāds nepazīstams garāmgājējs ieraudzīja mūsu zemnieku, kurš skumīgi bija atspiedies pret vīnakoku.
Kas tev kaiš? – viņš jautāja. – Vai mājās tev ir kāds nomiris?
Nē, tomēr mirst šis mans krūms un es nezinu ko lai ar viņu iesāk.
Nepazīstamais pienāca tuvāk un aplūkoja kociņu. Viņš apskatīja lapas, paņēma saujā mazliet zemes un aplūkoja to rokā, beidzot viņš uzlūkoja koka sakni, uz kuras balstījās krūms.
Tev vajag nocirst šo stumbru, jo tas padara krūmu neauglīgu.
Bet kopš gadiem tas jau ir kalpojis par balstu!
Apdomājies, kad tu šo krūmu stādīji, kāds bija šis koks un kāds bija krūms?
Tas bija trīsgadīgs kociņš. Es rūpīgi to iestādīju, mazāk rūpējoties par viņa balstu. Tad viņi auga kopā, jo zeme šeit ir laba. Vīnogulājs rūpīgi kopts auga no gada uz gadu. Bet par otru koku es nemaz nerūpējos, un tomēr tas skaisti uzauga. Tagad tas ir tik augsts! Senāk vīnogulājs bija pārāks, bet tagad šis koks paceļas augstāk.
Un tikmēr goba pārmāca vīna krūmu, nomocīja to, kaut arī tam bija viss izdzīvošanai nepieciešamais: laba zeme, gaisma un saule, un laba aprūpe. Bet goba kļuva pārāk spēcīga, tās saknes izsūca visu sulu. Tādēļ ātri nocērt šo kaitīgo koku, un tad tavi vīnogulāji atdzīvosies. Uzroc zemi un atkailini gobas saknes, lai varētu tās izcirst. Lielo stumbru sadedzini, vismaz būs kāds labums no tā. Paklausi manam padomam, un tu pārliecināsies par tā pareizību.
Saki man vismaz, kā tevi sauc, lai es zinātu, kam esmu uzticējies!…
Es esmu Gudrais. Tas, kurš Man ieticēs, tas nepievilsies…
Zemnieks steidzīgi ķērās pie darba un visu padarīja. Vīna krūmu viņš atbalstīja pret dzelzs mietu ar uzrakstu: “ticība”.
Atnāca rudens un ziema, pienāca pavasaris. Viss krūms bija kā nosēts ar lapu aizmetņiem un katram ķekaram bija lielas, sulīgas ogas. Cilvēks priecājās par savu ticību un kaimiņi sacīja tam:
Laimīgs tu esi, ka prati ieticēt un biji spējīgs iznīcināt pagātni, iznīcināt to kas bija kaitīgs.



Stāsts pārdomām

Maza meitenīte iegāja savā guļamistabā un izvilka no savas paslēptuves skapja dziļumos stikla burciņu. Viņa no tās izvilka sīknaudu un ļoti rūpīgi to saskaitīja. Trīs reizes, lai būtu pilnīgi pārliecināta par to, ka ir saskaitījusi pareizi. Šeit nebija iespēju kļūdīties.
Uzmanīgi ielikusi monētas atpakaļ burciņā un aizskrūvēdama to, viņa izlavījās pa mājas durvīm un viena pati veica 6 kvartālu garo ceļu uz Rexall aptieku ar lielā un sarkanā Indiāņu Šerifa zīmi virs durvīm.
Meitenīte pacietīgi gaidīja, kamēr aptiekārs viņai pievērsīs uzmanību, bet tieši tobrīd vīrietis bija ļoti aizņemts. Tesa mīņājās uz vietas, lai radītu kaitinošu troksni. Nekā. Viņa iztīrīja savu rīkli ar vispretīgāko skaņu, kādu prata radīt. Tas neko nedeva. Tad viņa paņēma 25 centu monētu no burciņas un sāka to sist pret stikla trauciņu. Tas nostrādāja!
„Un ko tu gribi?”, aptiekārs jautāja nokaitinātā balsī. „Es runāju ar savu brāli no Čikāgas, kuru es neesmu saticis mūžību”, viņš turpināja, nemaz nesagaidot atbildi uz paša uzdoto jautājumu.
„Nu, es gribu ar jums parunāt par manu brāli”, teica Tesa tajā pašā nokaitinātajā tonī. „Viņš ir ļoti, ļoti slims. Un es gribētu nopirkt brīnumu.”
„Kā, lūdzu?”, izbrīnīti jautāja aptiekārs.
„Viņa vārds ir Andrejs un viņam ir kaut kas slikts, kas aug galvā. Mans tētis saka, ka tikai brīnums spēj viņu glābt. Tāpēc es gribu zināt- cik maksā brīnums?”
„Mēs šeit nepārdodam brīnumus, meitenīt. Man ir žēl, bet es nekādi nespēju Tev palīdzēt.” aptiekārs teica, drusku nopūšoties.
„Paklau, man ir nauda, ko samaksāt. Ja ar to nepietiks, es sameklēšu pārējo. Lūdzu, tikai pasakiet, cik brīnums maksā.”
Aptiekāra brālis bija labi ģērbies vīrietis. Viņš notupās pie meitenītes un jautāja- „Kādu brīnumu tavam brālim vajag?”
„Es nezinu,” Tesa atbildēja, asarām lēni raušoties acīs. „Es tikai zinu, ka viņš ir ļoti slims un mamma saka, ka ir vajadzīga operācija. Bet mans tētis nevar par to samaksāt, tāpēc es gribēju lietot savu naudu.”
„Cik daudz naudas tev ir?” jautāja vīrietis no Čikāgas.
„Dolārs un 11 centi” Tesa atbildēja tik tikko dzirdami. ”Tā ir visa nauda, kas man ir, bet es varu dabūt vēl, ja tas ir nepieciešams.”
„Kas par sagadīšanos!” vīrietis smaidīja. „Dolārs un 11 centi- tieši tik maksā brīnumi maziem brālīšiem.”
Viņš paņēma viņas naudu vienā rokā un otrā satvēra viņas dūraini. „Aizved mani uz savām mājām. Es gribu redzēt tavu brālīti un satikt tavus vecākus. Apskatīsimies, vai man ir brīnums, kurš tev ir nepieciešams.”
Labi ģērbtais vīrs bija Karltons Armstrongs, ķirurgs, kurš bija specializējies neiroķirurģijā. Operācija tika veikta bez maksas un jau pēc neilga laika Andrejs bija atgriezies mājās un jutās ļoti labi.
Mamma un tētis laimīgi stāstīja par notikumu ķēdi, pateicoties kurai, viss atkal ir kārtībā. „Tā operācija” Tesas mamma čukstēja, ”bija īsts brīnums. Es prātoju, cik tā varētu izmaksāt?”
Tesa smaidīja. Viņa zināja, ka šis brīnums maksāja tieši vienu dolāru un vienpadsmit centus. Un vēl maza bērna ticība.

No angļu valodas tulkojusi Laura Rumbeniece.



Stāsts pārdomām

Sen senos laikos vecā puilsētiņā dzīvoja Skolotājs, ar audzēkņiem. Pats gudrākais no viņiem kādu dienu aizdomājās: „Vai ir kāds jautājumus uz kuru Skolotājs nespēj atbildēt?” Viņš aizgāja uz pļavu, kurā ziedēja puķes, noķēra pašu skaistāko taurenīti un noslēpa viņu plaukstās. Taurenītis ieķērās ar kājiņām viņa plaukstā, audzēknim ļoti kutēja. Smaidīdams, viņš pienāca pie Skolotāja un jautāja:
– Sakiet, kāds taurenis ir manās rokās: dzīvs vai miris?
Viņš cieši turēja taureni sasvīdušajās plaukstās un bija gatavs kuru katru mirkli nospiest to, tikai lai taisnība būtu viņam.
Nepaskatoties uz audzēkņa rokām, Skolotājs atbildēja:
– Viss ir tavās rokās.



Stāsts pārdomām

Kādai vecai sievietei Ķīnā bija divi lieli trauki, kas bija iekārti kārts galos, kuru viņa nēsāja sev uz pleca. Vienam traukam bija plaisa, tajā pat laikā otrais bija nevainojams un allaž pārnēsāja visu ūdeni. Garā ceļojuma laikā no strauta līdz mājām ieplīsušais trauks bija tikai līdz pusei pilns.

Diendienā tas turpinājās veselus divus gadus: sieviete uz mājām pārnesa tikai pusotru ūdens trauku. Protams, ka veselais trauks ļoti lepojās ar saviem panākumiem. Bet nabaga ieplīsušais trauks kaunējās no sava trūkuma; viņam bija žēl, ka viņš pildīja tikai pusi no sava darba. Pēc diviem gadiem visa tā, kas tika vērtēts kā rūgta neveiksme, vienā dienā viņš avota malā uzrunāja sievieti.

«Man ir tāds kauns, ka plaisas dēļ manā sānā ūdens nemitīgi izlīst, ejot pa ceļu uz mūsu mājām.»

Vecenīte pasmaidīja: «Bet vai tu esi ievērojis, ka tavā takas pusē aug ziedi, bet otrā trauka pusē nē? Tas ir tāpēc, ka es allaž esmu zinājusi par tavu trūkumu, tāpēc iesēju puķu sēklas tavā ceļa pusē, un katru dienu, atgriežoties atpakaļ, tu tos laisti. Divu gadu laikā es varēju vākt šos ziedus un izpušķot galdu. Ja tu nebūtu tāds, kāds tu esi, tad nebūtu arī šī skaistuma mājas izpušķošanai.»

Katram no mums ir kāds unikāls defekts. Bet šīs plaisas un spraugas veido mūsu kopīgo dzīvi tik interesantu un vērtīgu. Jums jāpieņem cilvēki tādi, kādi viņi ir, meklējot viņos labo.





atbalstīt projektu





kalendārs