Sievietes vieglāk atzīstas savās kļūdās, tādēļ liekas, ka viņas kļūdās biežāk par vīriešiem.

Sievietes vajag vai nu dievināt, vai pamest. Viss pārējais ir nieki.

Sieviete, kuru iekāro cits, tūlīt kļūst vērtīgāka nekā iepriekš.

Vīrietis, kas grib paturēt sievieti ar varu, to pazaudē, bet sievietes skrien pakaļ vīrietim, kas smaidot ļauj tām aiziet.

Sievietei glaimi nekad nav glaimi vien. Tā ir pieklājība, kuras mūsu nožēlojamos laikos kļūst arvien mazāk. Sieviete nav tērauda mēbele; viņa ir puķe, viņa neprasa lietišķību; viņa vēlas jautro glaimu sauli. Labāk tai ikdienas pateikt kādu jauku vārdu nekā dzīvnieciskā nopietnībā visu mūžu viņas labā strādāt.

Jūs liekas aizmirstat, ka esmu precējies, bet vienīgais laulības jaukums tiešām ir tas, ka tai seko melīga dzīve, kas nepieciešama abām pusēm. Es nekad nezinu kur ir mana sieva, un mana sieva nezina ko daru es. Kad mēs satiekamies – dažreiz tas gadās pusdienojot pie kopējām paziņām vai hercoga, – mēs visnopietnākām sejām stāstām viens otram visneticamākās lietas. Mana sieva to māk labāk nekā es, viņa nekad nesajauc skaitļus, turpretīm es – vienmēr.

Sievietes un valstsvīri mīl mūs nolikt notikušā fakta priekšā, – bieži aiz muļķības, vēl biežāk aiz viltības.

Ja Dievs ir izveidojis kaut ko vēl labāku par sievieti, tad viņš ir paturējis to pie sevis.

Klusumam ir vīrieša seja. Pret klusumu kā pa glumu marmora sienu nošļūk sieviešu bezcerīgie saucieni, žēlabas, lūgšanas, dusmas un jautājumu.

Ak, sieviešu asaras! Jūs visu aizskalojat: gan mūsu enerģiju, gan mūsu pretošanos, gan mūsu dusmas.

Visas sievietes ir blondīnes, kad vajag un Nobela prēmijas laureātes, kad grib.

Nekad neuzticies sievietei, kura nosauc savu vecumu. Sieviete, kas ir spējīga uz kaut ko tādu, ir spējīga uz visu.

Es redzu kā vīrieši mīl sievietes. Viņi dod tām tikai mazliet no savas dzīves. Bet sievietes mīlot atdod visu.

Vīrieši vienmēr vēlas būt sievietes pirmā mīlestība – sievietēm vienmēr patīk būt pēdējajām vīrieša dzīvē.