Sapnis ir bijušo izjūtu nebijusi kombinācija.

Sapņi mums ir nepieciešami, bez tiem mēs nespētu samierināties ar īstenību.

Sapnis ir varenāks par realitāti. Un, vai vispār var būt savādāk, ja tas ir augstākā realitāte? Tas ir visa esošā dvēsele.

Gan bēdās, gan nelaimē mierinājumu rod sapņos.

Pa laipu ejot neskaties zvaigznēs.

Sapņi – nav aiziešana no īstenības, bet līdzeklis kā pietuvoties tai.

Pat neglītākais no mums sapņo par princi un princesi – nevis nejaušu, bet gan tādu, kas ierodas vienīgi pie mums.

Sapnis ir labs un derīgs, ja tikai netiek piemirsts, ka tas ir sapnis.

Un kur ir daudz sapņu, tur ir arī daudz veltīgu un tukšu vārdu.

Ja esi uzbūvējis gaisa pilis, tas nenozīmē, ka tavs darbs ir bijis veltīgs: tieši šādi ir jāizskatās īstām pilīm. Atlicis tikai tām ielikt pamatus.

Dzīve un sapņi – vienas un tās paša grāmatas lappuses.

“Tas nav iespējams…” – teica Iemesls
”Tas ir neprāts…” – bilda Pieredze
“Tas ir neiespējami!…” – iesaucās Lepnums
“…pamēģini…!”- nočukstēja Sapnis…

Sapņi šai pasaulei piedod jēgu, rada interesi par to.

Jebkurš sapnis galu galā atrod savu iemiesojumu; katru alku remdēšanai ir savs avots; katrai sirdij – sava mīlestība.