Esi priecīgs, jo prieks padara cilvēkus skaistākus.

Labākais veids, kā samaksāt par skaistu mirkli, ir priecāties par to.

Varbūt cilvēks vispār tikai tik ilgi dzīvo, kamēr spēj sajust prieku.

Kas spītē ciešanām, tā iekšienes mājoklis ir kā telpa ar plašiem logiem: pa visiem iespīd saule, un nakti – mēness un zvaigznes. Varbūt katrs sevi nes daudzstīgaino kokli, un piepildīta ir tā dzīve, kas likusi skanēt visām stīgām, vienalga, sāpēs vai priekā. Prieka intensitāte izpērk un attaisno ciešanas.

Lielas sāpes, tāpat kā liels prieks, ir kalts mūžīgā Skulptora rokās, ar kuru viņš izveido cilvēka seju.

Prieks ir izstarot un izdalīt. Izdalīt to, kas mums pieder, vienalga, vai tā būtu maize vai māja, doma vai sapnis, un zināt, ka ir kāds, kas to saņem. Visasākās sāpes jūt nevis tas, kam nav ko dot, bet tas, kas savu sirdi paņēmis rokā, iziet laužu drūzmā un neviena roka neizstiepjas viņa dāvanai pretī.

Lietas, kas izraisa prieku, nav derīgas, bet gan vajadzīgas, allaž pat nepieciešamas. Prieks ir dzīves jēga un dzīves smagmes iznīcinātājs.

Darot labu citiem, tu vienlaicīgi dziedini pats sevi, jo prieks ir garīgas zāles.

Strādāsim, jo darbs ir prieka tēvs.

Iekšķīgi brīvais, kas pats savā gaismā mīt, pazīst šo kluso starošanu, ko aizdedzinājusi nevis debesu saule, bet paša sirds. Viņam nevajag, lai komēta nokristu pie viņa kājām, viņš priecājas par sulīgu ābolu, par drauga smaidu, par saules staru aukstā dienā.

Tikai pacietīgajam atveras prieka puķe. Kas viņas pumpuru priekšlaicīgi uzplēš, nekad nepieredzēs tās pilna plaukuma.

Ir grūtāk saķert prieka putnu, nekā ļauties sāpju plūsmai. Sāpes – tās ir mūsu dzīves visreālākā sastāvdaļa, tās mūs pavada arī pret mūsu gribu, bet prieks mums pašiem jārada. Dzīves krusts mums tiek uzlikts, bet prieka puķe jādēstī mūsu dārzā. Parasti tā zied stāvā nogāzē, un tikai bezbailīga roka to var noplūkt.

Īsts prieks nerodas ne no bagātības uzburtās bezrūpības, ne no cilvēku uzslavām, bet gan no tā, ka varam būt dzīvē noderīgi.

Prieks ir mūsu spārni, bēdas – mūsu pieši.