Svarīgāks par to, kas ar mums notiek, ir tas, ko mēs no tā mācamies.

pārpublicēts no matejs.lv

Galu galā mācība ir nevis tajā faktā, ka mēs zaudējam vispār, bet gan – kā zaudējam un kā mēs šī zaudējuma dēļ maināmies. Ko agrāk nezināmu paņemam sev, lai izmantotu citās spēlēs. Zaudējums ir arī savā ziņā uzvara.

Kad mēs beidzot tiešām esam kaut ko iemācījušies, tad esam par veciem, lai liktu to lietā, un tā tas turpinās – vilnis aiz viļņa, paaudze aiz paaudzes. Neviens ne drusciņas neiemācās no citiem.

Pieredze ir mūsu vilšanās kopums.

Vispirms cilvēks iemācas krist un tikai tad – piecelties.

Es esmu bagāts – man pieder viss, kas ar mani ir noticis!

Pieredze ir vārds, kuru dodam savām kļūdām.

Prātam ir savi aizspriedumi, sajūtām – sava nedrošība, atmiņai – savas robežas, iztēlei – savi maldi, instrumentiem – sava nepilnība. Parādību skaits ir bezgalīgs, cēloņi var būt apslēpti, formas var būt pārejošas. Mums nav cita līdzekļa pret tik daudz šķēršļiem, kurus atrodam sevī un ko daba liek mums ārpus mums, kā vienīgi pieredze, kas ir gausa, un prātojumi, kas ir ierobežoti. Lūk, kāda ir tā svira, ar kuras palīdzību filozofija ierosinājusi pacelt pasauli!

Ceļu Tu iepazīsi daudz labāk, ja pats iesi pa to, nekā tad, ja to pētīsi labākajā kartē pasaulē!

Tikai pabeidzot kādu darbu, mēs parasti uzzinām, kā to vajadzēja sākt.

Nezaudē to mācību, ko devis zaudējums.

Pieredze nav tas, kas notiek ar cilvēku; pieredze ir tas, kā cilvēks izmanto to, kas noticis ar viņu.

Dzīves pieredze – tā ir kaudze ar zināšanām, kā nevajag rīkoties situācijās, kas nekad vairs neatkārtosies.

Pieredze ir sēklas, no kurām izaug gudrība.