Mēs nedzīvojam no ticības, bet no mīlestības.

Mīlestība ir no rīta skūpstīt tāpat kā vakarā.

Mīlestība ir uzklausīt pat ja negribas.

Mīlestība neapnīk.

Mīlestība ir ticēt otram vairāk nekā sev.

Mīlestība nav tiekties pēc kaut kā, bet baudīt to, kas ir.

Mīlestība ir skumt pēc kāda pat tad, kad tas ir blakus.

Neviens cilvēks nevar būt svešāks kā tas, kuru Tu kādreiz esi mīlējis.

Mīlēt nenozīmē ļaut otram darīt visu, ko viņš vēlas. Tā bieži ir gļēvulība vai apātija. Mīlestībai otrs cilvēks rūp tādā mērā, ka tā pasaka patiesību.

Mīlestība, nav nekas tāds ko var aizmirst. Tas nav nekas tāds kas spēj izgaist. Ja mīl pa īstam tad mīl vienmēr, ja es pasaku “es tevi vairs nemīlu” tas vēl neko nenozīmē. Ja mīli, tad nemīlēt vairs nav iespējams, bet iemācītes no sākuma patiesi mīlēt ir ļoti grūti.

Pienākums bez mīlestības padara īgnu.
Atbildība bez mīlestības padara nesaudzīgu.
Taisnība bez mīlestības padara cietsirdīgu.
Laipnība bez mīlestības padara liekulīgu.
Gudrība bez mīlestības padara nežēlīgu.
Kārtība bez mīlestības padara sīkumainu.
Gods bez mīlestības padara augstprātīgu.
Īpašums bez mīlestības padara skopu.
Ticība bez mīlestības padara fanātisku.

Izsāpēt sarkanu rozi no krūma,
Izdziedāt putnu no mākoņa drūma,
Izraudāt zivi no viļņa zila,
Izelpot liesmu no malkas šķilas,
Izšķirt uz nāves un dzīvības strīpas -
Kaut vienu dzirksteli mīlestības!

…nelaime ir mūsu mazdūšība. Mēs krītam izmisumā, iekams uzdrošināmies darīt kaut ko tā labā, ko gribam iegūt. Turklāt nevajadzētu būt nekādām grūtībām iet tālāk. Mums ir mīlestība, kas mūs dara stiprāku par visiem nāves spēkiem.

Kas vēlas ievākt asaras, tam jāsēj mīlestība.

Tā ir mīlestība,
Kas tev acīs spīd,
Kas kā matu sprogas
Tev uz kakla slīd;
Kas kā asru pērles
Tev uz vaigiem mirdz,
Kas kā klinšu akmens
Tevim guļ uz sirds;
Kas kā rozes dvaša
Plūst iz tavas krūts,
Kas kā ziedons maigais
Priecāties man’ lūdz;
Kas kā noziegumi
Sirsniņu sāk spiest,
Kas kā debess gaisma
Ataust, spīd un dziest.