Mīlestība, kas prasa pārāk daudz no cilvēka, nav mīlestība, bet atkarība. Tu sevi, visu savu būtību, spēku un vēlmes noliec uz ziedošanās altāra.

pārpublicēts no: mammam.lv

Mīlestība ir mirklis, kad sirds grasās lūzt.

Mīlestība ir tad, kad kāds ļoti, ļoti mīl meitenes! Un bučojas – puikas ar meitenēm!

Mīlestība ir tad, kad mīl viens otru mamma, tētis, brāļi, māsas, vecmammas un opīši. Un visi dod bučas.

Mīlestība ir kā samtains, raibs taurenītis, jo tā sastāv no ļoti daudziem, dažādiem, krāsainiem raibumiņiem. No maiguma, mīļuma, jautrības, izpalīdzības, saticības, cieņas, kopīgiem priekiem un bēdām.

Mīlestība ir tad, kad bučas apdedzina.

Mīlestība piedod visu – arī apzīmētas sienas un sasistas krūzes.

Mīlestība ir tad, kad sasitos un mamma mani sabučo!

Jānoiet garš ceļš, lai iemācītos mīlēt citu cilvēku.

Svarīgs nav mūsu darbu lielums, bet gan mīlestības daudzums, ko mēs ieliekam savos darbos.

Mīlestība nes augļus katrā gadalaikā, un tā sasniedzama katram.

Mīlestība sākas ar rūpēm par tuvākajiem, tiem, kas mājās.

Daudz vieglāk ir pasniegt rīsu bļodu nabagam nekā atvieglot vientulību un sāpes kādam, kurš jūtas nemīlēts mūsu pašu mājās.

Nedomā, ka mīlestībai, lai tā būtu patiesa, jābūt neparastai. Svarīgāka ir spēja mīlēt bez noguruma.