TikaiNesakiNevienam.lv


Tēma: "māte"


Dzejolis par māti

Pie tavas sirds es atkal mieru jūtu
Kā seno dienu gaišās stundās, māt!
Un domāju, kaut mūžīgi tā būtu,
Kaut nespētu nekas vairs sāpināt.
Kā maldu nakts mans mūža gājums bijis,
Nu gribu būt kā bērns pie tevis mazs.
Nu dzīves laimi zinu izbaudījis –
Par tavu mīlu svētāks nav nekas.
Un tavās acīs, as‘rās iekaisušās,
Man ierakstīts, cik nelaužams ir gars.
Un tavās rokās, darbos nogurušās,
Man palo mūžīgs mīlas pavasars.



Imants Ziedonis par māti

Māte nekad nedrīkst aiziet, pirms apgāžas dakts.
Mūžam svecei stāv katrā pusē, Māte un Nakts.



Aspazija par māti

Ak, māmiņa, mīļā māmuliņa,
Tu sirmā bērnības pasaciņa.
Viss un tu pati tik sapnis ir!
Virs viļņiem, kuri melni veļas,
Tik šūpojas maigi vēl atmiņās.
Kā balta ūdens lilija
Tava mīļā, sirmā galviņa.



Aspazija par māti

Ak, māmiņ!
Tā jūtas, kurās es līgoju,-
Tā uguns, kurā es spīgoju,
Tā ņemta no taviem skatiem,
Es savu kokli stīgoju
Ar taviem sidraba matiem!



Dzejolis par māti

Nav ikdienības vairs, bet savāds svētums,
Tev apņem katru mātes rūpju soli.
Un neredzams kāds staru vainags vijas
Ap pieri tev, kad bērniņu tu šūpo.
Ak, tā jau tikai parasta vien aina,
Bet cik tur dziļas, dziļas brīnišķības!
Man ceļos gribas krist un raudot pielūgt,
Un atļauties tai lielai, svētai varai,
Kas savā būtībā ir dievišķīga.
Šķiet pasauli ir apņēmušas divas
Tik maigas, gaišas, starojošas rokas,
Un saule radībai dzied mātes dziesmu.



Kārlis Skalbe par māti

Teic – kas ir nemirstīgs, vai gars, vai dailes rota?-
Tik mātes klēpim nemirstība dota.
Tā sevī brīnišķīgu spēku rod,
No jauna dzīvību kā lāpu tālāk dod.
Pie savas uguns citas aizdedzina,
Mirdz atkal pasaule, ko nāves tumsa tina.



Esmu tev izmeklējis eņģeli

Reiz kāds no bērniņiem, kam teju, teju bija jādzimst, jautāja Dievam: “Dzirdēju, ka tu grasies mani sūtīt uz zemi – kā gan, lai es tur dzīvoju, tik mazs un nevarīgs?”
Dievs atbildēja: “Esmu tev izmeklējis eņģeli, kurš tevi sagaidīs un aprūpēs.”
“Bet te debesīs esmu tik priecīgs, varu smieties un dziedāt,” nopūtās bērns.
“Tavs eņģelis tev dziedās un ar tevi smiesies ik dienu. Tu jutīsi viņa mīlestību un būsi tik pat laimīgs kā te.” – mazuli mierināja Dievs.
“Un kā gan es sapratīšu, ko ļaudis uz zemes runā?” nerimās bērns.
“Tavs eņģelis tev teiks visskaistākos un vismīļakos vārdus. Ar lielu pacietību un mieru viņš iemācīs runāt arī tevi.”
Mazais tomēr nerimās: “Esmu dzirdējis, ka uz zemes dzīvo arī slikti cilvēki – kas mani pasargās?”
Dievs atbildēja: “Tavs eņģelis tevi sargās, kaut arī paša dzīvība būtu apdraudēta.”
“Bet es būšu bēdīgs, jo nesatikšu tevi!”
“Tavs eņģelis tev stāstīs par mani un pasauli, un parādīs tev ceļu pie manis. Tā es vienmēr būšu tavā tuvumā.”
Šajā brīdī debesīs valdīja klusums, iztēlēm jau bija dzirdamas balsis no zemes. Mazais vēl satraukti iejautājās: “Dieviņ, pirms es dodos prom, saki, kā sauks manu eņģeli?”
Dievs pasmaidīja un klusi noteica: “Vārds nav svarīgs. Tu viņu sauksi par mammīti.”





atbalstīt projektu





kalendārs