Latvietis nekad nesmejas – viņa vietā to dara zirgs.

Prometejs uguni pirmajiem iedeva latviešiem – tāpēc katru pavasari to godina īpašā rituālā – dedzinot pērno zāli.

Latvietis ir pacietīgs, bet, kad vairs nevar izturēt, viņš balso ar kājām.

Latvietis ir mezgls, ko sasējusi saule.

Nesavtīgi izpalīdzīgi mēs arī esam, īpaši ja jāpalīdz ir simpātiskai blondīnei.

Latvietis patiesi ir viesmīlīgs un draudzīgs, jo viņš zin, ka draudzība jāveido pirms pakalpojumu prasīšanas.

Ja vienā vārdā jāraksturo Latvietis, tad Latvietis pats to jau ir izdarījis, savā folklorā radīdams Dieviņa tēlu (ne Dieva!). Manuprāt tieši šis tēls ir vistiešākais Latvieša raksturotājs – dzīves gudrs, kluss, miera pilns. Viņš pasaulē devies ne bargi sodīt, bet raudzīt kā palīdzēt.

Latvietis ir estēts – viņu valdzina, priecē, ielīksmo ne vien skaistums, bet arī lietas, kuras no tā izriet, piemēram, čaklums, labsirdīgums.

Katram Latvietim lai kas viņš arī būtu dvēsele ir pilna cēlu jūtu un nekas nekas nekas nekas un nekas nekas tam nav par grūtu.

Latvietim nav vajadzīga nauda viņam darbs ir sava veida bauda.

Katrs latvietis ir savas tiesas Grūtups, savas dzejas Ziedonis un Čaks.

Cerība – Latvieša pēdējais mierinājums…

Latvietim nelaime nenāk brēkdama, toties tā viņu nekad nepamet vienu (nelaimē).

Latvietis brauc lēni, cerot tikt tālu, un ātri ķer tikai blusas.

Latvietis lepojas, ka neskatās seriālus, taču vienmēr tajos labi orientējas.