tikainesakinevienam.lv

laime


Stefans Lermers par laimi


Laime ir atkarīga no vecuma. Bērns ārkārtīgi priecājas par spēļu mašīnīti; porša atslēga viņam vēl neko nenozīmē.

Simons Reinolds par laimi


Laime nebūt nav nejaušība. Pastāv daudzi pavisam vienkārši paņēmieni, ko var izmantot ikviens, lai dzīvē ienestu vairāk prieka. Vienīgā nelaime – tikai retais zina par šiem paņēmieniem.

Jozefs Kiršners par laimi


Šaubu nav, ka laimīgus mūs dara nevis tas, kas mums pieder, bet gan tas, kā mēs izmantojam to, kas mums pieder. Vai tad neizklausās prātīgi?

Dž.Kvaša par laimi


Katru dienu es sev uzdodu jautājumu: kas man šodien lika justies laimīgai?
(..)
Ir dienas, kad ierakstu: „mans vīrs agri pārnāca mājās”, „grāmatu lasīšana bērniem pirms gulētiešanas”, „smiešanās, runājot ar draudzeni pa telefonu”, „iespēja novietot automašīnu tieši pie ieejas, kad kavējos”.
Bet ir dienas, kad nemaz nav tik viegli, un tad es rakstu: „beidzot es varēju aiziet gulēt”, „spēju palikt mierīga, kad strīdējos ar meitu”, „nebija jāgatavo pusdienas – jau kuro reizi”.
Mana dzīve ir mainījusies. Es aizrautīgi meklēju tikai pozitīvo. Katru dienu.

Džeks Kenfīlds par laimi


Laime ir apzināta vēlme, nevis automātiska reakcija.

Anselms Grīns par laimi


Vislabākais veids, kā neievainot citus, ir priecāties un būt laimīgiem par to, kas mums tiek dots, Kad esam saskaņā ar sevi, mums nav sevi jāpiespiež neievainot citus. Tad mēs citiem nodosim to labvēlību, kuru jūtam paši pret sevi, un prieks, kuru jūtam sevī, pielips arī cietiem. Laimīgajam vairs nav jāievaino citi. Kas ievainots, tam jāievaino citi, lai nejustu pats savu ievainojumu. Kas laimīgs, savu laimi izpaudīs, kaut ko no sava prieka dodot citiem. Prieks plūst tālāk. Laime izplatās.

Ēriks Delpers par laimi


Būsim pret sevi prasīgi, jo mūsu miesa ir mūsu gara mājvieta un, to sakopjot, varam kļūt laimīgāki.

Ogs Mandino citāts par laimi


Ir labi, ja jums ir nauda un viss, ko par to var nopirkt, taču reizēm der arī palūkoties, vai neesat zaudējis kaut ko tādu, ko par naudu nopirkt nevar. Sniedziet roku līdzcilvēkam! Laimes izjūta būs atkarīga no tā, kā izturēsieties pret tiem, kas jums blakus.


2 lapa no 35123...102030...Pēdējā lapa »

aktuāli




atbalstīt projektu






reklāma citātu kartotēkā


nejaušs citāts

Stāsts pārdomām:
Sensenos laikos, kad uz planētas siroja mežonīgi, briesmīgi zvēri, gatavi saplosīt ikvienu, kas vien pagadīsies ceļā, kad klimats bija brīžam tik auksts, ka vienā mirklī viss pārvērtās ledū, bet pēc brīža – karstums tik neiedomājams, ka viss pārvērtās putekļos – dzīvoja kāda cilts. Un šajā ciltī dzīvoja kāda sieviete, par kuru leģendas stāstīja no paaudzes paaudzē, no mātes – meitai. Neviens vairs neatceras viņas vārdu, taču, pateicoties viņai, visas meitas, mazmeitas, mazmazmeitas daudzās paaudzēs līdz pat šai dienai saņem no dzīves visu, ko vien vēlas – dārglietas, skaistus tērpus, labklājību un staltus preciniekus. Bet viss sākās tā... Tajā baisajā gadā cilts bezcerīgi atvairīja plēsīgu zvēru uzbrukumus. Sievietes cīnījās plecu pie pleca ar vīriešiem. Neviens pat neiedomājās, ka sievietes varētu palikt alā un nedoties medībās. Tā bija bijis vienmēr un visi cilts locekļi darīja vienādi visus darbus. – Medījums mums grūti dodas rokās, – teica vadonis. – Zvēri grib, lai mēs kļūtu par viņu uzkodām. Mūs gaida bads, ja veiksme nepagriezīs mums seju! Cilts barību nebija redzējuši jau desmit dienas. Spēks viņus pamazām atstāja. Alas tumsā vīdēja bezspēkā noliektu galvu aprises. Aiz akmens alas nosprostojuma bija dzirdami zvēru rēcieni un nagu skrapstoņa. Cilts bija slazdā. Zvēri gribēja izvilkt cilvēkus no alas un, protams, saplosīt un apēst. Viņiem tā bija kā spēle – kaķim ar peli. Negaidot kāda no sievietēm, kas ne ar ko neatšķīrās no citām, piecēlās un piegāja pie vadoņa. – Tu esi spēcīgs cīnītājs, – viņa teica. – Tu esi veikls mednieks. Tu ātri skrien. Tavs ātrums ir mūsu glābiņš. Neviens tīģeris nevar Tev līdzināties. Tas tāpēc, ka Tu esi ne tikai veikls, bet arī gudrs un izmanīgs. Tu apmānīsi zvēru un uzvara, kā vienmēr, būs Tava! Sievietes vārdi vadonim atgādināja senās dienas un viņš izslējās. Viņam ļoti patika tas, ko teica sieviete un viņam gribējās klausīties to vēl un vēl. No viņas vārdiem viņā atgriezās spēks, muskuļi piebrieda un viņu pārņēma lepnums par sevi un cīņas spars. Viņš paskatījās tai acīs un it kā teica: “Lūdzu, neapstājies, runā vēl!” Un viņa turpināja: – Mēs Tev kaujas laukā esam nasta. Tu viens pieveiksi to zvēru, daudz ātrāk kā kopā ar sieviešu baru, kuras Tev visu laiku jāgaida un jāsargā. Tu nemanot izlavīsies no alas. Tu kļūsi zvēram negaidīts pārsteigums, tas nepaspēs piecelties un Tavs šķēps caurdurs tam sirdi. Es zinu – tieši tā notiks! Tu to nogalināsi, mums būs ēdiens un mēs varēsim atrast vietu, kur būsim drošībā. Tu aizvedīsi mūs paradīzē. Es to zinu. Es Tev ticu! To pateikusi, sieviete atgriezās savā vietā un aizvēra acis. Viņa neko negaidīja, vien ticēja, ka viņš ir stiprs un izglābs cilti. Un, kaut vadonis nekustējās, viņa nepārdzīvoja un nebaidījās, jo zināja, ka šis spēcīgais vīrietis vienmēr pats pieņem pareizos lēmumus. Iestājās vienpadsmitās dienas pusdiena. No karstuma gaiss tā uzkarsa, ka sieviete piemiga, tāpat kā citi… Viņa pamodās no kliedzieniem. Visi klaigāja un bļāva un viņa ne uzreiz saprata, ka asinīm notraipītais vadonis nav ievainots, bet tur rokās zvēra gaļu. Viņa saprata: vadonis ir uzvarējis! Kamēr visi gulēja, tai skaitā arī zobenzobu tīģeris, noguris no karstuma, vadonis bija izlīdis no alas un uzgrūda zvēram akmeni. Un kāmēr tas apdullis nesaprata, kas notiek, vadonis uzlēca tam virsū un iedūra savu šķēpu tieši sirdī. Uzvara bija tik viegla, ka vadonis pats nespēja tam noticēt. Iepriekš, kad visa cilts kopā medīja, katras medības nesa daudz zaudējumu, jo daudzi gāja bojā zvēru nagos. Vadonis saprata, ka šī sieviete, kura tik ļoti ticēja viņa uzvarai, ir ļoti gudra. Viņš piegāja tai klāt. – Tu nogalinaji zvēru, vadoni. Tu mūs izglābi. Tu esi varens cīnītājs. Es vienmēr atcerēšos šo Tavu uzvaru! Un, lūdzu, vadoni, aizved mūs tur, kur mēs būsim drošībā. – Labi, sieviete, es noteikti Tevi turp aizvedīšu. Un pie sevis nodomāja: “Šī sieviete ir mans veiksmes talismans. Es gribu dzirdēt viņas iedvesmojošos vārdus katru dienu un stiprināties ar viņas ticību man. Viņas ticība man būs vajadzīga vienmēr.” Un sieviete padomāja: “Viņam es esmu vajadzīga vairāk, kā viņš man! Es viņu iedvesmošu varoņdarbiem. Kamēr es viņam ticu – viņš ir mans!” Pagāja gadi un viņa dziedāja šūpuļdziesmu savai meitai. Tulkojumā uz mūsu valodu tā skanēja apmēram tā: "Kad izaugsi, meitiņ, izvēlies sev vīrieti, kuram tici no visas sirds. Katru reizi saki viņam, ko vēlies, lai viņš tevis dēļ darītu – un viņš noteikti to izdarīs. Tu esi viņam vajadzīga ar savas ticības spēku, kā saulei vajadzīgas ir planētas, kā visam dzīvajam – gaiss un ūdens. Tu esi viņam vajadzīga, lai viņš varētu kļūt par varoni. Tu esi vajadzīga viņam, jo bez tavas ticības viņš nenodzīvos līdz rītam. Tici viņam un lai tava ticība viņam katru dienu izskan tavos vārdos. Ja runā ar vīrieti – lai tavi vārdi ir ticības pilni, ja klusē – lai tava klusēšana būtu ticības viņam pilna. Un viņš tev atnesīs to, ko tu vēlies."