Vislielākā kļūda ir gaidīt, kad tevi kāds darīs laimīgu. Būt laimīgam jāiemācās pašam!

Jūs bijāt paradīzē, bet to nepazināt. Diemžēl tā notiek ar lielāko daļu cilvēku. Tie sameklē ciešanas pat visjaukākajās vietās, jo iedomājas, ka nav pelnījuši laimi.

Daži cilvēki dara laimīgus citus, lai kur viņi ietu; daži, lai kad viņi ietu.

Laime ir distance starp to, ko vēlies un to, ko saņem.

Kāpēc tas tā – mēs lielāku interesi izrādām par nelaimi nekā par laimi? Laime ir garlaicīga, nelaime ne.

Kurš tad var būt laimīgs? Katrs, kurš ir vesels. Tikai to nekad neapzinās, kamēr nesaslimst. Un aizmirst atkal, tiklīdz izveseļojas. Līdz galam to apzinās vienīgi tad, kad jāmirst.

Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

Laime ir vāze uz deguna mandarīnam, kas slims ar iesnām. Viņš tūlīt šķaudīs.

Augstākā laime dzīvē ir pārliecība, ka tevi mīl, mīl tevis paša dēļ vai, precīzāk sakot, par spīti tev pašam.

Kurš nespēj rast laimi ceļā, tas tā galā to neatradīs.

Laime ir laba veselība un slikta atmiņa.

Tieši tad, kad man nekā netrūka, es jutos visnelaimīgākais cilvēks pasaulē.

Mūs ne tik daudz nomoka slāpes pēc laimes, kā vēlēšanās izskatīties laimīgiem.

Nav laime tālumā jāmeklē. Liec ausi pie zemes, pie savas zemes, kurā tu esi ieaudzis un kurai tu piederi, un klausies bez nepacietības, lēni, uzmanīgi: nāks tava balta diena, ja ne šodien, tad rīt vai parīt, tikai drusku jāpagaida un pār purvu plīvošās malduguntiņas nav jāuzskata par vadzvaigznēm.

Ja tu kādreiz kļūsi laimīgs, tad ne jau pateicoties tavām pastāvīgajām domām par sevi, drīzāk otrādi. Līdz tam laikam, kamēr tavā dzīvē neatradīsies vieta kādam, kurš būtu tev tikpat svarīgs kā tu pats, tu vienmēr būsi vientuļš, nemitīgi meklēsi un zaudēsi.