Vienīgā sāpe, vienīgā traģēdija visos mūsos ir šis neatgūstamais laiks, laiks, kas aizrit tukšgaitā, laiks, kurā tu būtu varējis… un kurā tu nevarēji…

Nepārsniedz ātrumu – 24 stundas diennaktī.

Laiks tuvojas lēni, bet aizsteidzas ātri.

Laiks – labākais skolotājs, bet diemžēl tas savus skolniekus nogalina.

Viena stunda šodien maksā divas stundas rīt.

Dzīvē ir maz laika, lai kaut ko darītu vienkārši tāpat, jo tāpat ir skaidrs, ka vienkārši tāpat nekas nenotiek.

Laiks ir kā lietus, kad ir tad nevajag, bet kad nav, tad ir visvairāk nepieciešams.

Ja man nav rītdienas, tad vismaz man ir šodiena.

Neskrien laikam pa priekšu, jo tas var arī neatnākt.

Aizturiet asaras, aizturiet smieklus, aizturiet mīļumu, aizturiet naidu, aizturiet elpu, aizturiet, aizturiet, aizturiet… Ko visu tik nemāca aizturēt! Aizturiet asaras – nelaikā izlīs. Aizturiet smieklus – nevietā paspruks. Aizturiet mīļumu – nepelnīts dabūs. Aizturiet elpu… Tā pati aizraujas brīnuma priekšā. Neko no pasaules neaizturiet, īpaši – laiku. Veltīgas pūles. Bet sabrukt var.

Kad mēs atskatāmies pagātnē, dienas paskrien kā spoži uzliesmojumi. Laiku nevar apturēt; nekas nav mūžīgs! KAUT KAS pārmet tiltu pāri laikam – Bet kas? Kas?

Laiks ir tas, kas neļauj gaismai mūs sasniegt. Dievam nav lielāka šķēršļa par laiku.

Ja nevēlies, lai laiks aizlido, pacelies līdz ar to.

Neizniekojiet laiku – tas ir audums, no kura darināta dzīve.