… divreiz tai pašā upē nevar ieiet, nedz divreiz pieskarties pie mirstīgās būtnes attiecībā uz tās stāvokli: jo pārmaiņas straujums un ātrums izkliedē un atkal savieno, un pietuvojas, un aiziet.

Kas ir īstais brīdis? Tas kurš bija, bet vairs nebūs? Vai tas kurš būs, bet varbūt nemaz nepienāks? Īstais brīdis vienmēr ir TAGAD.

Laiki mainās, un mēs maināmies kopā ar tiem.

Mums patīk teikt, ka mēs nositam laiku, bet patiesībā viss ir tieši otrādi.

Kāds aiziet. Kāds nāk vietā. Tukšums nekad nepaliek.

Viss laiks ir viss laiks. Tas nemainās. Tas neparedz brīdinājumus vai paskaidrojumus. Tas vienkārši ir. Ņem to mirkli pa mirklim, un tu sapratīsi, ka mēs visi esam kukaiņi dzintarā.

Kad mēs beidzot tiešām esam kaut ko iemācījušies, tad esam par veciem, lai liktu to lietā.

Mums ir tikai pagātne, kas zudusi, un nākotne, kuras nav. Bet mēs nāksim ārā no kapa… tad, kad būsim kļuvuši savas nākotnes cienīgi… mēs, kuru nav…

Ja tu dzīvosi līdz simts gadu vecumam, es vēlos nodzīvot tik pat, vien vienu dienu mazāk, lai nekad nevajadzētu dzīvot bez tevis.

Atvēli laiku draudzībai,
jo tā ir ceļš uz laimi.
Atvēli laiku sapņiem,
jo tie aiznesīs tevi līdz pat zvaigznēm.
Atvēli laiku, kad mīlēt un būt mīlētam,
jo tā patiesi ir debesu dāvana.
Atvēli laiku, lai redzētu, kas notiek ap tevi,
jo diena ir par īsu, lai varētu ļauties savtībai.
Atvēli laiku smiekliem,
jo smiekli ir dvēseles mūzika.

Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir cilvēks.

Šim laikam ir viena priekšrocība pār visiem citiem – tas atvēlēts mums.

Gadā ir tikai divas dienas, kurās mēs neko nevaram iesākt. Viena ir vakardiena un otra rītdiena. Tādējādi šodien ir īstā diena, lai darītu!

Katra nākamā minūte ir vēlviena iespēja izmainīt dzīvi.

Ar vārdiņu – tagad – sākās visu sapņu un mērķu realizēšana.