Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt. Nejēdzīgi iekārtota pasaule. Neiekārtota pasaule.
“Pagaidi,” saka. “Pagaidi, pagaidi!”
Gaidu ilgi un smagi. Gaidu trolejbusa parādīšanos. Gaidu, kamēr kartupeļi izvārīsies.
Gaidu, ka tikšu debesīs. Bet nelaiž, saka: “Pagaidi! Tev vēl mūžs jānodzīvo.”
Pasaule dzīvo vienā gaidīšanā un vienā mudināšanā uz gaidīšanu. Māte gaida bērnu, skuķis gaida mīlestību, nopelniem bagātais gaida ordeni, moceklis gaida atpestīšanu. Pagaidi, pacieties!
Un, kad tu cieties, tad apstājas laiks un kļūst – gaidīšana.
Katrs laika mirklis kļūst laisks, inerts tūļa. Viņš gaida nākošo mirkli, bet – ačgārni, kāpjamies atpakaļ.
Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam. Saka: pagaidi, rīts gudrāks par vakaru. Aiz tā slēpjas tūļa – nedari šodien, ko var padarīt rīt. Tā atvelk rītdienu par vienu dienu atpakaļ.
Vai nākotne ir milzīgs vēzis, kas atpakaļkāpdamies rāpjas pie mums?
Vai iesim uz nākotni, vai nākotne nāks atpakaļ pie mums?
Pagaidi, nākotne pienāks klāt. Pagaidi, kad vārti skries ķert futbolbumbu un mērķis nāks šurp, lodi diedelēdams.
Pagaidi! Pacieties!
Pacieties. Necieties! Gaidi, un tavs laiks atnāks. Jā, tavs zārks atnāks. Tas jau nu atnāks. Un tevi aiznesīs atpakaļgaitā.
“Labs nāk ar gaidīšanu,” saka tautas sakāmvārds.
Ha!

Ikviens savā dzīvē ir aizņemts ar rītdienu. Ļaudis nevis dzīvo, bet gan taisās uz dzīvošanu.

Vakardiena ir jau pagājusi, rītdiena vēl nav atnākusi. Mums ir tikai šodiena.

Mans laiks ir mana dzīve. Kam es dāvāju stundu sava laika, tam es atdodu daļu savas dzīves.

Šodien Tu nezini, vai Tu rīt būsi bijis.

Vinnijs Pūks Sivēnam jautāja: “Kas šodien ir par dienu?”
Sivēns atbildēja: “Šodiena”
Vinnijs nopriecājās: “Šodiena ir mana mīļākā diena!”

Šī mūsu tikšanās – iepriekš nosacīta likumsakarība. Tā jau ir notikusi Smalkajā pasaulē. Mēs visi jau esam tur – Izplatījumā, Mūžībā. Viss, kas notiek ir savstarpēji saistīts. Mēs visi ejam no mirkļa uz mirkli. Mēs nevaram to kontrolēt, analizēt. Mēs tikai varam tajā būt, to izjust un redzēt, vienkārši – ļaut tam notikt. Patiesība ik brīdi mainās, katrs acumirklis ir jauns un nebijis. Caur mums plūst dievišķā enerģija, viss labais jau notiek. Katrs saņem tik, cik spēj saņemt.
Kāpēc man neveicas? Kāpēc esmu nelaimīgs? Kāpēc neprotu priecāties un mīlēt? Kāpēc mani nomoka depresija? Atbilde uz to visu ir viena: tāpēc, ka neesi ļāvis caur sevi plūst dievišķajai enerģijai, tāpēc, ka tu nedzīvo, bet visu laiku tiecies vai nu uz pagātni, kuras vairs nav, vai uz nākotni, kuras vēl nav. Patiesā dzīve ir šeit un tagad, šeit un šajā brīdī. Kamēr tu analizē pagātni vai ļaujies tukšiem sapņojumiem par nākotni. Tu palaid garām savu īsto un vienīgo dzīvi – tagadni. Dzīvo šeit un tagad, dzīvo tūlīt, neatliekot uz rītu.

Mans draugs atvēra savas sievas kumodes lādīti un izņēma paciņu, kura bija ietīta zīdpapīrā un pārsieta ar sārtu lenti.
Tā nebija…
…neparasta paciņa, tā bija paciņa ar skaistu zīda veļu. “To es viņai nopirku, kad mēs pirmo reizi bijām Ņujorkā. Tas bija 8 vai 9 gadus atpakaļ. Viņa nekad to nav uzvilkusi. Viņa glabāja to īpašam gadījumam. Es domāju, ka tagad ir pienācis šis īpašais gadījums.”
Viņš piegāja pie gultas un nolika veļu, kur stāvēja pārējās lietas, kas bija paņemtas no apbedīšanas biroja. Viņa sieva nomira.
Tad Viņš pagriezās uz manu pusi un teica: “neko taupi īpašam gadījumam; katra diena, kuru Tu nodzīvo ir īpašs gadījums”.
Šodien es vairāk lasu un mazāk sekoju kārtībai visapkārt. Es apsēžos savā verandā un priecājos par skaisto skatu, nepievēršot uzmanību nezālēm. Es pavadu vairāk laika ar ģimeni un saviem draugiem, un mazāk laika veltu darbam. Tagad es vairs neko neglabāju: Es katru dienu lietoju savas kristāla glāzes. Ja vajag uzvelku savu jauno žaketi, lai aizietu uz veikalu iepirkties. Arī savas mīļākas smaržas lietoju ikdienā, tā vietā, lai iesmaržotos tikai svētkos. Tādi teikumi kā “gan jau kādreiz” vai “kādā no dienām”, ir izdzīti no mana vārdu krājuma. Ja tas ir tā vērts, es gribu redzēt, dzirdēt un darīt lietas šeit un tagad.
Es neesmu pārliecināts, ko darītu mana drauga sieva, ja uzzinātu, ka rīt viņa vairs nebūs. (rītdiena bieži tiek uzņemta tik vieglprātīgi).
Es domāju, ka viņa sazvanītos ar savu ģimeni un saviem tuvākajiem draugiem. Var būt viņa piezvanītu kādam vecam draugu pārim, lai salīgtu mieru vai atvainotos par kādu vecu strīdu. Man ļoti patīk doma, ka viņa aizietu uz savu mīļāko ķīniešu restorānu.
Šie mazie neizpildītie darbiņi, kuri man traucētu, ja es zinātu, ka manas dienas ir skaitītas. Mani satrauktu, ja es nebūtu saticis draugus, kurus gribēju šai dienā satikt. Satrauktu, ja nebūtu uzrakstījis vēstules, kuras bija jāuzraksta šajās dienās. Satrauktos, ja saviem tuvajiem…
…pārāk reti teiktu, cik es stipri viņus mīlu.
Tagad es nelaižu garām un neatlieku neko no tā, kas varētu sniegt mūsu dzīvē vairāk prieka un laimes. Es sev pasaku, ka katra diena, katra minūte – tas ir kaut kas īpašs.

Vajadzīga tikai minūte, lai pamanītu īpašu cilvēku, stunda, lai novērtētu, diena, lai iemīlētu, bet pēctam nepieciešams viss mūžs, lai aizmirstu.

Neesi vardarbīgs pret sevi – nesit laiku!

Blakus rinda vienmēr kustas ātrāk.

Mums katram ir sava laika mašīna. Atpakaļ mūs ved atmiņas, bet uz priekšu – sapņi.

Lai cik nevainojama būtu kāda diena, tai vienalga ir jābeidzas.

… divreiz tai pašā upē nevar ieiet, nedz divreiz pieskarties pie mirstīgās būtnes attiecībā uz tās stāvokli: jo pārmaiņas straujums un ātrums izkliedē un atkal savieno, un pietuvojas, un aiziet.