Ļaudis piekrauj savus dzīves kuģīšus līdz mastu galiem ar greznām drānām un lieliem namiem, ar nevajadzīgiem kalpiem un smalkiem draugiem, kas nedotu par viņiem ne penija un ko viņi paši arī nevērtē augstāk, ar dārgām izpriecām, kas nevienu neuzjautrina, ar aizspriedumiem un modēm, ar pretenzijām un godkāri un – ak, ar vissmagāko, vismuļķīgāko nastu! – ar bailēm, ko gan sacīs kaimiņi, ar greznību, kas līdzīgi seno laiku noziedznieka tērauda vainagam liek asiņot un sāpēt galvai, kurai tas jānēsā!
Tās ir grabažas, mīļie cilvēki, tās ir grabažas! Metiet tās pāri bortam! Tās padara jūsu laivu tik smagu, ka jums nav spēka cilāt airus. Tās padara jūsu braucienu tik apgrūtinošu un bīstamu, ka nevienu brīdi jūs neeasat brīvi no satraukuma un rūpēm, jums nepaliek ne mirklis sapņainam laiskumam, kad jūs varētu lūkoties pāri sēkļiem slīdošo ēnu rotaļās un saulstaru dzirkstelēs, kas deg viļņu galos, vai kuplajos krastmalas kokos, kas spoguļojas ūdensrozēs, drūmi šalcošās niedrēs, grīšļos, dzegužpuķēs un gaiši zilās neaizmirstulēs.
Metiet laukā grabažas, cilvēki! Lai jūsu dzīves laiva ir viegla, lai tajā atrodas tikai visnepieciešamākais – mājīgs nams un vienkāršas izpriecas. Pāris draugu, kas ir šā vārda vērti, kāds, kas mīl jūs un kam jūs atbildat ar pretmīlestību, kaķis, suns un viena vai divas pīpes, pietiekami daudz ēdiena un drānu, un mazliet vairāk nekā pietiekami – dzērienu, jo slāpes ir drausmīgs posts.
Tad jūs redzēsiet, ka laiva nu iet daudz vieglākā gaitā, vairs nedraud apgāzties, un nav sevišķa nelaime, ja arī tā notiktu, jo krietnas un vienkāršas mantas no ūdens nebaidās. Jums pietieks laika darbam un pārdomām. Pietiks laika gozēties saulē, pietiks laika ieklausīties Eola mūzikā, ko maigais vējš izvilina no cilvēka sirds stīgām, pietiks laiks…
