tikainesakinevienam.lv

jaunie autori


Atvadoties


Sakot sveicienus un savu vārdu,
Esot vienatnē, es sēžu tukšs.
Lūdzot svētību, es mieru rodu,
Debess maizi vientuļš bērniņš plūks.

 

Tavā patvērumā laimi gūstu,
Atvadoties sirds man laimi nes.
Citādāk zem batām smiltīm kļūstu
Balts, un debess man šo laimi dveš.

 

Arī skan kā tālas atvaddziesmas
Skaidras melodijas prātā man.
Šodien dzīvē vajag vairāk gaismas,
Dziedot varu mīlēt Tevi gan.

 

Lai mums, projām ejot, paliek laiki,
Ejot mūžībā, mēs jūtam to,
Kā pār zemi pārplust mīla raiti,
Nav neviens, kas neiepazīs šo

 

Brīnišķīgo, patieso jel vēsti,
Kura pasaulē ir dota man:
Prom, uz mūžību ir doti dēsti –
Sirdī ievaddziesma maigi skan.

 

Daudzi ceļi skumjās cauri ieti,
Daudzi laiki pieredzēti tā
Ka ar maizes laušanu var smieti,
Ka es Dievam saku savu ”jā”.

 

Neaizmirstot to, ko Tu man devi,
Neatsakoties no sava ”es”
Dievā vienmēr atrodu es sevi,
Bet Tu viena krustu Jēzum nes.

 

Maigi starojot, man uzaust saule,
Tā, kas atnes sirdī maigumu.
Rītā pamostas virs zemes daile,
Baro to ar savu mīļumu.

 

Un no sevis nepaņemu to,
Kas mans, kas paliek, Tavu maigumu.
Es no Tevis nesagaidu, jo
Vien Tevis pāri paliek svaidījums.

 

Žēl, bet atsakoties laimi gūstu,
Prom no upes šīs es aizeju.
Tā es, garā nabags, bagāts kļūstu,
Atsakoties pilns es palieku.

Citāti


Atceries! Ja Tu krīti, mēs krītam divatā!

Atmiņas kā bilžu albumu šķirstu,
Kas nepatīk, to gribēdams neaizmirstu.

Pieredze, kas pagātnē cauri sāpēm ir gūta,
patiesībā dāvana, ko dzīve tev uz nākotni sūta.

Nav nozīmes secībai, bet gan saturam.
Pagātne izdziest, bet atmiņas mūžam paturam.

Manā sirdī nav vietas lētām kopijām.
Tikai oriģinālām, licenzētām versijām.

Necenties pagriezt atpakaļ laiku, lai labotu pagātni, jo kamēr dari to, Tu pazaudē savu nākotni!

Dzīves jēga? Tā atnāk, kad tu mirsti. Kā pieredze, kad spēlējies ar uguni, un apdeg visi pirksti.

Nevelc paralēles ar manu dzīvi. Es sirmoju, kad tu vēl īkšķi zīdi.

Zagšana? Nē, tā es to negribētu dēvēt. Bet kam man savu, ja cita laiku varu tērēt?

Nav man tāda vērtēšanas skala, kas draugus, labajos un sliktajos, dala!

Es taču redzu, kā smaidi, kad esi man līdzās. Nospļaujamies uz pasauli, lai jau tā brīnās!

Diena pabeigta uz pozitīvas nots. Cik ņemts, divtik atpakaļ ir dots.

Tavs smaids-mana lielākā vērtība. Ne skaitļos, ne vārdos neizteikt, cik tā ļoti vērtīga.

Nemēģini man melot, jo tā, diemžēl ir kļūda, kuru nevar labot!

Izslēdz maņas, ieslēdz sajūtas!

Tev nebūs laika arī tad, kad man jau būs vienalga? Nebrīnies, kāds darbs, tāda arī alga!

Reiz es ticēju brīnumiem, bet tad pēkšņi kļuvu par daļu no tiem.

Pienāks diena, kad izpletnis neatvērsies, un pēkšņi visa Tava dzīve gar acīm vienā mirklī Tev paskries.

Neizdziesti kopā ar saviem sapņiem. Tev tie ir svarīgi, bet ne Tu viņiem.

Pirmā reize maina visu. Bet galvenais, ka tas viss, tas taču ir mūsu.

Varbūt tā tam jābūt, tā pareizāk būs.
Ka ceļi šķirās, kā liktenis šķir mūs.

Visas citas, tagad otrā plāna sajūtas,
Vienā maisā kaktā sagrūstas.

Muļķis nav tas, kurš pieļauj kļūdas, bet gan tas, kurš tās atkārto pieredzējis būdams!

Tu tici Dievam un baidies no grēkiem? Es ticu Sev un Saviem spēkiem!

Amazones stāsts


Tu teici, ka vienīgi caur sāpēm dzimst lietas:
Tās, kuras burvīgas,
Tās, kuras lielas.
Bet cik gan šo sāpju viens cilvēks var nest?
Mūžīgi teiksi?
Vai nav par daudz vienam?
***
Spēsi! – tu attrauci liegi, ar kvēli,
Spēsi, TU viena ik dienu tās nest!
Tam dodu es ticību, spēku un degsmi,
Jo ikdienas rūpēs tās glābiņš būs tavs.
Tu cīnīsies, pakļausi, iesi līdz galam,
Līdz pilnīgam, skaujošam ķermeņa salam.

Mans pieradums


Mans pieradums..
Pie sāpēm vieglā formā.
Tāds emociju sajukums –
Nu ir manas dzīves norma.

Vai tas, kurš mīl
Spēj ievainot tik ļoti?
Vai tas kurš mīl –
Drīkst mīdīt kājām otru?

Gaidu sajūtu, kad būs vienalga,
Mirkli, kad vairs nejutīšu.
Vēlos klusināt sirdsbalsi spalgo,
Kas izmisīgi cer, ka pasaudzēsi?

Es tikai vēlējos, lai mīli,
Vēlējos, lai turi svētu..
No šodienas Tev lēnām dodu brīvi
Lai kādreiz atkal iemīlētu.

Mana mīlestība Tavās rokās salst


Mana mīlestība Tavās rokās salst,
Kā nosalst putni, pumpuri un asni.
Tā drīz jau nejutīs ne prieku un ne smaidu,
Bet vēl sev čukstu: “Varbūt sanāks, jāpagaida..”

Mana mīlestība Tavās rokās gail.
Tā gail no sāpēm un no bailēm,
No pāri-darījumu klēpjiem gail,
Kas pārvērtušies izraudāto as’ru pērlēs.

Mana mīlestība tavās rokā mirst.
Nāk prātā cimds, diegs un valdziņi, kas irst..
Tā lēnām izgaro šai pavasara gaisā
Un tikai skumjas, sēras domas manīs raisās.

Kēras lūgums


Es pieļāvu kļūdu reiz baisu un lielu,
Tā mainīja dzīvi, jo palikām brīvi.
Tā aprāva dzīvību, aprāva pukstus,
Vai bija to vērts? – tu jautāji čukstus.

***

Tad kādēļ to darīju?
Kā gan to spēju?
Bet kā tad es dzīvotu,
Ja ietu pret vēju?

***

Lūdzu, netiesā bargi,
Jau tā apkārt skarbi.
Pirms pilnīgā haosā triekšu es sevi,
Vien, piedot un aizmirst, no sirds lūgšu es tevi.

Aplis


Kad nāves plīvurs klās tavu seju,
Tad priecājies, draugs – mēs tapsim nu brīvi.
Mēs baudīsim dzīvi – ne to, kuru dzīvi,
Un atkal jau sapņosim, kā reiz būsim dzīvi.






autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"