Pienāk brīdis, kad liksies, ka viss beidzies. Tas būs sākums.

Dažreiz ir jākrīt, lai atkal gribētos piecelties.

Ja izskatās vienkārši – būs sarežģīti. Ja izskatās sarežģīti būs nāvīgi grūti.

Atrodoties bezizejas stāvoklī, nav nozīmes ķerties pie nepamatotām gaidām, ka kāda brīnumzāle varētu mainīt šo to uz labo pusi, – tas padara sliktu par vēl sliktāku, tad jau vienaldzība ir labāks prāta noskaņojums.

Dievs nekad neuzliek pārbaudījumus, kas cilvēkam nav pa spēkam.

Nekas nav sarežģīts, ja to nesarežģī.

Jo vairāk neveiksmju, jo lielāka motivācija.

Kad es dzirdu kādu nopūšamies par to, ka dzīve ir grūta, man vienmēr ir vēlēšanās pajautāt – salīdzinājumā ar ko?

Īstas grūtības var pārvarēt; iedomātas grūtības ir nepārvaramas.

Dimants ir ogle, kas radusies spiediena rezultātā.

Man patīk ik pa laikam aizdomāties. Man patīk ik pa laikam pasapņot. Sapņi ir labi. Tie ir veselīgi. Tie dod tev cerību piecelties pat tad, kad smagākie akmeņi sakrājušies uz taviem pleciem. Cerība nenozīmē aizgrūzt visus akmeņus un dzīvot galvu pacēlušam. Cerība nozīmē – rast centību uz mērķi, bet mērķi būvē pa gabaliņiem un, jo ātrāk tu ņemsi akmeņus, jo šķībāks un grūtāk ejams ceļš tev būs. Tāpēc nesteidzies! Sadali savus dzīves akmeņus. Lai cik nošķauti un netīri tie būtu, ja pratīsi tos novērtēt, pratīsi arī rast mieru. Bet ko gan dod miers, ja nav brīvības? Un kā iegūt brīvību, ja tev ir tik liela kaudze ar akmeņiem, ka neredzi tai pāri? Šādos brīžos man patīk iedomāties tos mazus, lai arī to daudzums nemainās, tie tomēr rada manī cerību. Es esmu vienkārš puika. Daudzi pat dotu man vairāk gadus, bet tā nav lielīšanās. No tevis, mans draugs, es atšķiros tikai ar to, ka protu novērtēt savus akmeņus, kuri man dos ceļu uz patieso dzīvi.
Lai ko tu tagad darītu, atceries, ka vienmēr tavā ceļā trāpīsies kā bedres tā pacēlumi.

Tu esi zaudējis, ja pēc kritiena nepiecelies.

Ja nespēj izmest slikto no galvas, atceries to ar smaidu.

Grūti – tas nozīmē – dzīvot.

Cilvēks var apstāties, kāpjot uz augšu, bet nekad – krītot.