TikaiNesakiNevienam.lv


Tēma: "dzīves jēga"


Jānis Klīdzējs par dzīvi, dzīves jēgu un attieksmi

Liekas gan, ka nekādas sistēmas, nekādas reformas, nekādas revolūcijas vai filozofijas visu cilvēku problēmas neatrisinās nekad. Neizskatās viss. Kādam sāpēs vienmēr. Ja kādam nesāpēs, uz savu nelaimi tas steidzīgi dzīsies pats. Kliedzieni un vaidēšana zemapziņā, instinktu pagrūdieni, baiļu un mazvērtības kompleksi dzen un grūsta pa dienām un naktīm it visus. Stiprākie, drošākie, ticīgākie atrod kādu gaismas staru pie kā pieturēties. Citi uzvelk neredzamo svārku, apšūtu ar draudu asmeņiem uz ārieni. Sviež lamu vārdus un vicina dūres uz visām pusēm. Tos labi var pazīt pat uz lielceļiem, kā tie vada savus auto, lēkdami citu ceļā, reizēm nobļaudamies. Vai patiešām visas ielas, skolas un mājas kļūst arvien vairāk piesātinātas ar neirotiķiem, kas jūtas kā dzeloņstiepli norijuši? Viņi zina, ka – divas reizes divi ir četri, bet nevar to paciest un skrien lokā, savu neesošo asti tverdami. Arvien vairāk šīs tehnoloģiju dzirnavas maļ no sevis ārā pilnīgi nesagatavotus psihotiķus, kam – divas reizes divi ir pieci. Tie tā to redz un tic, un neviens tiem nevar pierādīt, ka tā nebūtu.



Jānis Klīdzējs par dzīvi un dzīves jēgu

Katram cilvēkam ir tikai vienas pašas dzīves laiks. Jo ātrāk kāds atrod to vietu, no kuras viņš var sākt mazliet priecāties par savu dzīvi, jo tam vairāk tiek no visa kā, ko viņš no dzīves vēlējies.



Jānis Klīdzējs par dzīvi un dzīves jēgu

Direktors nav nemaz tuvākos rados ar Dievu kā tu vai visi citi šinī juceklīgajā pasaulē, kur vienmēr bijis un būs vairāk jautājumu nekā atbilžu. Tomēr – lai kāda šī pasaule, katram ir jārauga atrast to iesākumu sevī pašos, no kura varētu sākt dzīvot saskanīgāk ar sevi un ar citiem.



Jānis Klīdzējs par vērtībām un dzīves jēgu

Ticu, ka daudziem no viņiem dziļi sāp tas, ka dzīvei nav virziena. Nav kur iet. Nav ko cerēt. Nav pie kā pieturēties, kad ir sajūta, ka jākrīt. Jau agrā jaunībā viņi ir veci. Tāpat kā daudzi no mums.



Jānis Klīdzējs par vērtībām un dzīves jēgu

(..) šie jaunie ir savu ģimeņu, savu tēvu un māšu un visa mūsu pārāk atbrīvotā dzīves veida upuri. Vairumā viņu savā jaunajā mūžā nav pavadījuši pat vienu dienu fiziska darba piepūlē. Bērnībā un pieaugot viņi ir redzējuši, ka galvenie centieni un ideāli viņu mājās bijusi nauda un tās pelnīšanas kāre: vairāk, vairāk un vairāk! Savā veidā viņi izjūt, ka viņos kā cilvēkos kaut kā svarīga trūkst. Tas sāp, rada skaudību, naidu, mudina instinktu sist, demolēt, iznīcināt. Un skaļi bļaut: sabiedrība, visa Amerika, tās vēsture un šodiena vainīga!