TikaiNesakiNevienam.lv


Tēma: "dzīves jēga"


Zenta Mauriņa par dzīves jēgu un laimi

Mūsu vecvecāku mājvietas bija, salīdzinot ar mūsu gaišajiem, moderni iekārtotajiem dzīvokļiem, tumšas alas. Bet mūsu dvēseles mājokļos nemanām attīstību. Vēl arvien gar mūriem aug patmīlības mušmire, atriebības nātras dzeļ visās spraugās, naida pelējums pārklāj klonu, egoisma dzelzs aizkars noslēdz durvis uz plašo pasauli un lielajās logu rūtīs zied vienaldzības leduspuķes.

Patiess prieks tikai tad iespējams, kad cilvēks, atbrīvojies no iekšēja nemiera, no egoistiskas dziņas tēlot pirmo lomu dzīves skatuvē, atver savu sirdi klusumam, lai piepildītu tikai viņam īpatnās iespējas.



Jānis Klīdzējs par dzīvi, dzīves jēgu un attieksmi

Liekas gan, ka nekādas sistēmas, nekādas reformas, nekādas revolūcijas vai filozofijas visu cilvēku problēmas neatrisinās nekad. Neizskatās viss. Kādam sāpēs vienmēr. Ja kādam nesāpēs, uz savu nelaimi tas steidzīgi dzīsies pats. Kliedzieni un vaidēšana zemapziņā, instinktu pagrūdieni, baiļu un mazvērtības kompleksi dzen un grūsta pa dienām un naktīm it visus. Stiprākie, drošākie, ticīgākie atrod kādu gaismas staru pie kā pieturēties. Citi uzvelk neredzamo svārku, apšūtu ar draudu asmeņiem uz ārieni. Sviež lamu vārdus un vicina dūres uz visām pusēm. Tos labi var pazīt pat uz lielceļiem, kā tie vada savus auto, lēkdami citu ceļā, reizēm nobļaudamies. Vai patiešām visas ielas, skolas un mājas kļūst arvien vairāk piesātinātas ar neirotiķiem, kas jūtas kā dzeloņstiepli norijuši? Viņi zina, ka – divas reizes divi ir četri, bet nevar to paciest un skrien lokā, savu neesošo asti tverdami. Arvien vairāk šīs tehnoloģiju dzirnavas maļ no sevis ārā pilnīgi nesagatavotus psihotiķus, kam – divas reizes divi ir pieci. Tie tā to redz un tic, un neviens tiem nevar pierādīt, ka tā nebūtu.



Jānis Klīdzējs par dzīvi un dzīves jēgu

Direktors nav nemaz tuvākos rados ar Dievu kā tu vai visi citi šinī juceklīgajā pasaulē, kur vienmēr bijis un būs vairāk jautājumu nekā atbilžu. Tomēr – lai kāda šī pasaule, katram ir jārauga atrast to iesākumu sevī pašos, no kura varētu sākt dzīvot saskanīgāk ar sevi un ar citiem.



Jānis Klīdzējs par vērtībām un dzīves jēgu

(..) šie jaunie ir savu ģimeņu, savu tēvu un māšu un visa mūsu pārāk atbrīvotā dzīves veida upuri. Vairumā viņu savā jaunajā mūžā nav pavadījuši pat vienu dienu fiziska darba piepūlē. Bērnībā un pieaugot viņi ir redzējuši, ka galvenie centieni un ideāli viņu mājās bijusi nauda un tās pelnīšanas kāre: vairāk, vairāk un vairāk! Savā veidā viņi izjūt, ka viņos kā cilvēkos kaut kā svarīga trūkst. Tas sāp, rada skaudību, naidu, mudina instinktu sist, demolēt, iznīcināt. Un skaļi bļaut: sabiedrība, visa Amerika, tās vēsture un šodiena vainīga!



Jānis Klīdzējs par cilvēku un dzīves jēgu

Tu redzi, kā ir, kad tu esi cilvēka bērns. Tev jārunājas pašam ar savu sirdi. Citu reizi tā sāk zviegt kā zirgs, un ko vari tu? Nekā! Tu nevari vis viņu piebāzt ar auzām vai zāli un pateikt: esi tagad paēdusi un klusē… Nekā. Tu nekad nevari zināt, kad tā ir paēdusi un vai tā visā mūžā kādreiz vispār būs paēdusi. Tad tava sirds sāk prātot – vai tevī būtu kaut kas tāds, ar ko tu varētu pabarot citas sirdis? Un atkal tu meklē un tausties, un tikai dzirdi, ka tavas asinis kalst… Tad tu beidzot sāc runāt ar Dievu – vai vismaz tu domā, ka jāparunā ar pašu Dievu par visu ko, ko tu pats nevari ne zināt, ne saprast… Un, kad tu sāc runāt, domā, ka tev būs daudz runājamā un daudz atbilžu. Beidzot tu, cilvēka bērns, stāvi rasainā rītā basām kājām smilšainā ceļa malā un redzi, ka šo atbilžu ir tikai tik vien, cik ar sauli mirdz uz putna spārniem un ar rasu bērzu galos… To visu redzot, tev ir liela laime un nelaime reizē, tāpēc ka tu zini, ka tu esi – cilvēka bērns.