Centīgi strādāt un no sirds priecāties – ir viss, kādēļ vērts dzīvot.

Dodiet cilvēkam mērķi, kura dēļ ir vērts dzīvot, un viņš spēs izdzīvot jebkurā situācijā.

Ņem savtīgi, bet atdod nesavtīgi!

Dzīves jēga ir nevis pašā dzīvē, bet gan veidā, kā tu to nodzīvo.

Jādzīvo kaut vai tādēļ, lai redzētu, ar ko tas beigsies.

Māksla ir uzklausīt nevis runāt. Sajust nevis redzēt. Pasmaidīt tad, kad izdarīt to ir visgrūtāk. Ieklausīties sevī nevis citos. Būt pats nevis cits.

Atrast dzīves piepildījumu, mīlēt un būt mīlētām – tā ir laime.

Es esmu šai pasaulē, lai iemācītos mīlēt sevi un citus bez jebkādiem nosacījumiem un noteikumiem. Un tas ir spēks, kas ieplūst manī ik dienas.

Vēl nezinu. Dažas no tām saka, ka es neesmu pārāk pārliecināts, vai šī planēta ir manas mājas. Vai tev nekad nav bijusi sajūta, ka te, uz zemes, esi tikai ekskursants? Tu ej pa ielu un pēkšņi viss apkārt kļūst līdzīgs kustīgai pastkartītei? Ļaudis dzīvo šeit lielās mājveidīgās kārbās, kas vajadzīgas, lai paslēptos no ‘’lietus’’ un ‘’sniega’’. Sānos izgriezti caurumi, lai pa tiem varētu lūkoties ārā. Viņi pārvietojas, izmantodami mazākas kastītes, kas izkrāsotas dažādās krāsās, ar riteņiem stūros. Viņiem ir nepieciešama šī kārbu kultūra, jo katrs domā par sevi kā par iesprostotu kastē, ko sauc par ‘’ķermeni’’. Rokas un kājas, pirksti, lai varētu pārvietot rakstāmo un instrumentus, valodas, jo viņi ir aizmirsuši, kā kontaktēties, acis, jo viņi ir aizmirsuši, kā skatīties. Dīvaina maza planēta. Gribētos te mazliet padzīvot. Un tad ātri atpakaļ uz mājām.

Mīlēt vai būt mīlējušam – ar to pietiek. Neprasiet nekā vairāk! Mēs neatradīsim citu pērli tumšajos dzīves atvaros. Mīlestība ir piepildījums.

Sasniegt maza bērna attieksmi pret dzīvi ar veca cilvēka zināšanām ir dzīves jēga uz zemes.

Dzīvē galvenais ir darbs, un tas, kas nespēj strādāt, nespēj arī dzīvot īstu cilvēka dzīvi.

Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.

Ir slikti, ja cilvēkam dzīvē nav nekā tāda, kura dēļ viņš būtu gatavs mirt.