tikainesakinevienam.lv

dzīve


Ērihs Marija Remarks par dzīvi


Tagad es zinu, kāpēc jūtamies veci. (…) Tāpēc, ka esam redzējuši pārāk daudz mēslu – mēslu, ko uzvandījuši cilvēki, kuri ir vecāki par mums un kuriem vajadzēja būt prātīgākiem.

Hermanis Hese par dzīvi


Pats ar savu miesu, ar savu dvēseli es esmu uzzinājis, ka ļoti nepieciešams man bija grēks, man bija nepieciešama iekāre, dzīšanās pēc mantas, ārišķība, nepieciešams viskaunpilnākais izmisums, lai iemācītos nepretoties, lai iemācītos mīlēt pasauli, lai vairs nesalīdzinātu to ar kādu paša gribētu, paša iztēlotu pasauli, ar paša izdomātu pilnības veidu, bet gan atstātu to tādu, kāda tā ir, un mīlētu to, un ar prieku piederētu tai.

Hermanis Hese par dzīvi


Mātes aklā mīlestība pret savu bērnu, iedomīga tēva neldzīgais, aklais lepnums par savu vienīgo dēliņu, jaunas, ārišķīgas sievietes aklā, nevaldāmā dzīšanās pēc rotām un apbrīnas pilnām vīriešu acīm, visas šīs dziņas, visas šīs bērnišķības, visas šīs vienkāršās, muļķīgās, taču ārkārtīgi stiprās, stipri dzīvojošās, sevi stipri apliecinošās dziņas un alkas Sidharta tagad vairs neuzskatīja par bērnišķībām, viņš redzēja, ka to dēļ cilvēki dzīvo, redzēja, ka to dēļ viņi bezgalīgi pūlas, dodas ceļojumos, izkaro karus, bezgalīgi cieš, panes bezgalīgi daudz, un par to viņš varēja tos mīlēt, viņš redzēja dzīvi, dzīvo, neiznīcināmo, brāhmanu katrā no viņu kaislībām, katrā no viņu darbiem.

Hermanis Hese par dzīvi


Laikam tā patiesi notiek. Katrs ņem, katrs dod, tāda ir dzīve.

Hermanis Hese par dzīvi


Tev bija savi priekšstati par dzīvi, sava ticība, savs aicinājums, tu biji gatavs uz lieliem veikumiem, ciešanām un upuriem – un tad tu palēnām nomanīji, ka pasaule neprasa no tevis nedz lielus veikumus, nedz upurus, nedz ko citu tamlīdzīgu, ka dzīve nav nekāds heroisks eps ar varoņlomām un visu ko tādu, ka tā, gluži otrādi, ir pilsoniska goda istaba, kuras iemītniekus pilnīgi apmierina ēšana un dzeršana, kafija un zeķes adīšana, taroks un radiomūzika. Un tas, kurš tiecas pēc tā otra un nes to sevī – to varonīgo un skaisto, cieņu pret lieliem dzejniekiem un svētajiem, – ir nelga un donkihots. Tā gan. Un arī man izgājis tāpat, mans draugs! Es biju meitene ar labām dotībām, kā radīta, lai vadītos dzīvē pēc augsta parauga, izvirzītu sev augstas prasības, izpildītu cienījamus uzdevumus. Es būtu spējusi veikt lielu lomu, būt valdnieka sieva, revolucionāra mīļotā, ģēnija māsa, mocekļa māte. Bet viss, ko dzīve man atļāva, bija kļūt par kurtizāni ar puslīdz labu gaumi, un arī tas man prasīja lielas pūles. Tā izgāja man. Kādu laiku es nekur nespēju rast mieru un ilgi meklēju vainu sevī. Dzīvei, es spriedu, galu galā taču vienmēr ir taisnība, un, ja jau dzīve pasmējusies par maniem skaistajiem sapņiem, tā es nospriedu, mani sapņi gluži vienkārši bijuši naivi un aplami. Bet tas neko nelīdzēja. Un, tā kā man bija redzīgas acis un dzirdīgas ausis un pietika arī ziņkāres, es papētīju, kā nākas, tā saucamo dzīvi, savus paziņas un kaimiņus, vairāk nekā piecdesmit cilvēkus, un viņu likteņus un pārliecinājos, ka maniem sapņiem, tāpat kā taviem bijusi taisnība, tūkstoškārt bijusi taisnība. Bet dzīvei, īstenībai nav taisnība. (…) Kurš džīgāšanas vietā vēlas mūziku, izpriecu vietā prieku, naudas vietā dvēseli, rosīšanās vietā nopietnu darbu, rotaļīguma vietā īstu degsmi, tam šī jaukā pasaule nav dzimtene…

Hermanis Hese par dzīvi


Stepes Vilkam tātad bija divas dabas — cilvēka un vilka daba; tāds bija viņa liktenis, un visai iespējams, ka šis liktenis nemaz nav tik īpašs un neparasts. Redzēts esot ne mazums cilvēku, kam iekšēji bijusi liela līdzība ar suni vai lapsu, zivi vai čūsku, taču tas viņiem sevišķas grūtības nav radījis. Tādos ļaudīs cilvēks un lapsa, cilvēks un zivs eksistējuši blakus un ne tikai nav nodarījuši pāri — pat izpalīdzējuši viens otram, un dažam labam, kurš augstu kāpis un ticis apskausts, par savu veiksmi drīzāk jāpateicas lapsai un pērtiķim nekā cilvēkam. Tas ir vispārzināms. Bet ar Hariju tā tas nebija, cilvēks un vilks viņā nesapratās, kur nu vēl palīdzēja viens otram, tie, gluži otrādi, mūždien cīnījās uz dzīvību un nāvi, viens centās nodarīt pāri otram, bet, ja divi vienā miesā un vienā dvēselē nāvīgi nīst viens otru, tā ir mokpilna dzīve. Bet ko lai dara, katram jānes savs krusts, un viegls nav neviens liktenis.

Hermanis Hese par dzīvi


Ja es kādu laiku, nejuzdams ne prieku, ne sāpes, esmu pavadījis tā saukto labo dienu remdeni šķērmajā paciešamības gaisotnē, man top tik aukaini sāpīgi un nožēlojami ap manu bērnišķo sirdi, ka es metu savu sarūsējušo pateikšanās dziesmu liru miegainajam apmierinātības dievam viņa apmierinātajā sejā un labāk pacietīšu negantas, svelošas sāpes nekā šo labdabīgo istabas temperatūru. Tādās reizēs manī tūdaļ iedegas mežonīgas ilgas pēc stiprām jūtām, pēc kaut kā nebijuša, niknums uz šo pelēko, seklo, reglamentēto un sterilizēto dzīvi, nevaldāma vēlēšanās satriekt kaut ko drupās, teiksim, kādu universālveikalu vai katedrāli, vai sevi, pastrādāt neprāta pārgalvības, noraut parūkas pārim godātu elku.

Hermanis Hese par dzīvi


”Vairums cilvēku negrib peldēt, iekams nav to iemācījušies.” Vai tas nav asprātīgi? Skaidrs, ka viņi negrib peldēt! Viņi taču radīti dzīvei uz zemes, nevis ūdenī. Un, protams, viņi nevēlas domāt; viņi taču radīti, lai dzīvotu, nevis lai domātu! Jā, un, kas domā, kam domāšana dzīvē kļuvusi galvenais, – šajā jomā, tiesa, var tālu tikt, taču, grozi kā gribi, – tik un tā, apmainījis zemi pret ūdeni, vienudien noslīks.



atbalstīt projektu




reklāma citātu kartotēkā