Mums dzīvē liktenis neko nedāvina, neko klāt nenes un arī laime neko klāt nenes. Viss tas ir izcīnīts, ierarots.

Dzīvē vienmēr gadās kaut ko iegūt un kaut ko zaudēt. Priecājies, ja esi uzvarērjis, un nenožēlo zaudēto! Nekad neskaties atpakaļ! Pagātni tik un tā nevar mainīt.

Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt. Nejēdzīgi iekārtota pasaule. Neiekārtota pasaule.
“Pagaidi,” saka. “Pagaidi, pagaidi!”
Gaidu ilgi un smagi. Gaidu trolejbusa parādīšanos. Gaidu, kamēr kartupeļi izvārīsies.
Gaidu, ka tikšu debesīs. Bet nelaiž, saka: “Pagaidi! Tev vēl mūžs jānodzīvo.”
Pasaule dzīvo vienā gaidīšanā un vienā mudināšanā uz gaidīšanu. Māte gaida bērnu, skuķis gaida mīlestību, nopelniem bagātais gaida ordeni, moceklis gaida atpestīšanu. Pagaidi, pacieties!
Un, kad tu cieties, tad apstājas laiks un kļūst – gaidīšana.
Katrs laika mirklis kļūst laisks, inerts tūļa. Viņš gaida nākošo mirkli, bet – ačgārni, kāpjamies atpakaļ.
Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam. Saka: pagaidi, rīts gudrāks par vakaru. Aiz tā slēpjas tūļa – nedari šodien, ko var padarīt rīt. Tā atvelk rītdienu par vienu dienu atpakaļ.
Vai nākotne ir milzīgs vēzis, kas atpakaļkāpdamies rāpjas pie mums?
Vai iesim uz nākotni, vai nākotne nāks atpakaļ pie mums?
Pagaidi, nākotne pienāks klāt. Pagaidi, kad vārti skries ķert futbolbumbu un mērķis nāks šurp, lodi diedelēdams.
Pagaidi! Pacieties!
Pacieties. Necieties! Gaidi, un tavs laiks atnāks. Jā, tavs zārks atnāks. Tas jau nu atnāks. Un tevi aiznesīs atpakaļgaitā.
“Labs nāk ar gaidīšanu,” saka tautas sakāmvārds.
Ha!

Ikviens savā dzīvē ir aizņemts ar rītdienu. Ļaudis nevis dzīvo, bet gan taisās uz dzīvošanu.

Dzīvē galvenais nav cik reizes tu ieelpo, bet gan tas, cik mirkļi tevi atstāj bez elpas.

Mans laiks ir mana dzīve. Kam es dāvāju stundu sava laika, tam es atdodu daļu savas dzīves.

Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlas.

Vienmēr tev būs bail… kaut ko pazaudēt un kaut ko iegūt. Vienmēr būs bail palikt vienam. Slikti, ja pēkšņi vari kļūt nevajadzīgs, ja vari būt lieks. Ne jau vienmēr cīņā ar dzīvi zaudē tikai vājie. Spēkam nav lielas nozīmes. Uzvaras gūt palīdz galvenokārt griba.
Vienmēr uz šīs zemes šalks jūras, tavu seju slacīs lieti, apdedzinās tuksnešu svelme un atvēsinās pirmais sniegs. Vienmēr būs trokšņainas pilsētas un klusas lauku mājas, skaļi tirgi, kur enerģiskas sievas piedāvās dārgas rozes, un būs aizmirstas mežu pļavas, kur vari saplūkt ziedus, lai pasniegtu savai meitenei vai arī aiznestu uz kapiem, kur guļ tavi piederīgie vai draugi.
Vienmēr pie tevis kāds atnāks un kāds no tevis aizies.
Vienmēr, kamēr tu dzīvosi, tu centīsies gūt laimi, varbūt tā arī nekad neuzzinot, kas ir laime un kādu to vēlējies gūt.
Vienmēr kaut kur blakus vai tālu būs cilvēks, kas tevi gaidīs. Tev tikai šis cilvēks jāatrod. Tev tikai pie šī cilvēka jāaiziet.
Tu kaut vienreiz dzīvē pateiksi – “es tevi mīlu”.
Tev kaut vienreiz dzīvē kāds pateiks – “es tevi mīlu”.
Vienmēr, kamēr dzīvosi, tu būsi cilvēks – tāds, kāds tu esi.

Iespējams, ka cilvēka dzīvē nav nekā grūtāka par izvēli.

Es gribu būt jucis un turpināt dzīvot tā, kā vēlos es, nevis tā, kā to vēlētos citi.

Ik rītu Āfrikā pamostas Gazele. Tā zina, ka jāskrien ātrāk, nekā skrien visātrākais Lauva, citādi tā tiks notverta un apēsta… Katru rītu pamostas Lauva… Tas zina, ka tam jāspēj panākt vislēnākā Gazele, jo citādi būs jābadojas. Nav svarīgi vai Jūs esat Lauva vai Gazele. Kad pienāk rīt, Jums jāsāk skriet.

Šī ir mūsu vienīgā dzīve, tāpēc nav svarīgi, cik ierobežota tā kādu dienu var kļūt, vienīgais, kam ir kaut kāda nozīme, tā ir pati dzīve.

Darbs – drūma mānija – mūžam ar ilūziju, ka vēlāk kādreiz būs citādi. Nekad nebūs citādi. Komiski, ko cilvēks dara ar savu dzīvi.

Kāpēc runājat par dzīvi, nevis tiecaties to izjust…