dzejas izlase
Īsts filozofs nav pesimists
Īsts filozofs nav pesimists,
Bet dzīvi jautri bauda
Un priecājas, cik jauda.
Vēl mieži laukos kupli briest,
Vēl netrūkst daiļas skuķes,
Kam. patīk, tas var raizes ciest,
Es labāk guļu puķēs.
Kā gulbji balti padebeši iet
Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdza tālu skriet,
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst. –
Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā:
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc,
No stiprākā samīts, vājāks kur lūst
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.
Vēl desmit divdesmit gadu
Vēl desmit divdesmit gadu,
Un lugai būs pienācis gals,
Vai slinkojis būtu, vai centies,
Reiz trūdēt sauc likteņa balss.
Un tomēr te dzīvē sapņots
Par mūžīgām lietām tiek:
Par laimi, par slavu, par godu,
Uz kapa grib laurus lai liek.
Bet lauri un gods, un slava
Līdz iznīkst, kā beidzies tu pats.
Un tāļāk, un atkal tāļāk
Rit šausmīgais mūžības rats.
Visām lietām pienāk gals
Visām lietām pienāk gals,
Velti taisīt lielus plānus,
Velti strādāt, nolīst lānus ,
Drīzi atskan nāves balss.
Viss ir joks, par visu smejies
Viss ir joks, par visu smejies,
Laid, lai citi raud un vaid.
Ja ir labi – pakavējies,
Un, ja netīk, – projām laid!
Projām laid uz citām malām,
Vienā vietā sasmok drīz, –
Vai līdz otram pasauls galam,
Līdz sev priekus atradis.
Ja nav naudas, spārni īsi,
Guli tur, kur liktens sien,
Gaidi nāvi, paradīzi,
Paliec vecs un kapā lien!
