tikainesakinevienam.lv

dzejas izlase


Pa laukiem jau ziedonis dvašo


Pa laukiem jau ziedonis dvašo,
Lai rūpes un skumjas nu zūd!
Prieks valda pa pasauli plašo,
Laiks bēdāties, miesas kad trūd.

Kad krūmus rotāt sāk ziedi,
Kad kāzas radība svin,
Tad paliec par bērnu un dziedi,
Un skaistākos vaiņagus pin.

Dažs gadiem uz priekšu mēdz zīlēt,
Viņš rūpes redz, citu neko.
Tas laimīgs, kas tagad spēj mīlēt,
Un nākotne nepievils to!

Jau ziedoņa vēsmas no dienvidiem plūst


Jau ziedoņa vēsmas no dienvidiem plūst,
Jau cīruļi skaņi dzied gaisā!
Drīz pēdējais ledus pa pakalnēm kūst,
Un ziedonis puķes jau kaisa.

Lai noveļas katram nu skumjības slogs,
Lai sirdis smeļ līgsmības sauli.
Priekš bēdām vēl laiks ir, jo ātrāk kā koks,
Kas zaļo, mums nobālēs kauli.

Kā spārnos skrien stundas, skrien skaudīgais laiks,
Un drīzi pienāks tas brīdis,
Kad redzēs mūs Koķitus ūdenis staigs
Un beidzies būs dzīvības sprīdis.

Tad, kamēr vēl jaunība dzīslās mums rit,
Lai jautrībai neļaujam beigties.
Kad miršanas tumšajā stunda reiz sit,
Uz mieru lai varam tad steigties!

Par spīti grūtiem laikiem


Par spīti grūtiem laikiem
Dzied jautri mūsu bars,
Prieks spīd uz visiem vaigiem
Kā gaišais saules stars.

Un alus glāzēs laistās,
Un strauji runas plūst.
Lai glābjam dienas skaistās,
Kā sniegs tās ātri kūst.

Jau ziediem rotātas pļavas


Jau ziediem rotātas pļavas,
Jau dziesmām viļņojas gaiss,
Gaišs zaļums sedz kalnus un gravas:
Klāt maijmēness debešķīgais.

Un saule tik mīļi, tik spoži
Pie skaidrā ziluma mirdz,
Un lapoti meži tik koši,
Un līgsmi pukst cilvēkam sirds.

No putekļiem ārā, no dūmiem
Mūs ziedošais pavasars sauc;
Gals bēdām un sirdēstiem drūmiem,
Vēl pasaulē prieku ir daudz.

Pie debesīm zvaigznes spulgo un mirdz


Pie debesīm zvaigznes spulgo un mirdz,
Virs zemes ziedoņa vēsma dvašo,
Ir vasaras nakts. Cik aizgrābta sirds!
Tā apkamptu, skūpstītu radību plašo.
Un neizprotamā ilgošanās
Krūts ceļas un viļņo pēc mīļākās.

Bet laimi un mieru tā nesajūt,
Un ilgošanās tik skumjību rada:
Reiz zvaigznēm, reiz ziedonim jānozūd,
Un tuvāk nāk kapenes gadu no gada.
Ikvienu reiz norīt tās drūmīgi draud,
Tur nelīdz, lai žēlojas, lūdzas vai raud.

Ko palīdz mums mūžs tik nīcīgs un skarbs,
Kur nāvīgām zālēm. maisīts ir prieks?
Ko palīdz mums cenšanās, nopietnais darbs?
Nāk nāve un māca, ka viss tik ir nieks.
Darbs dod tik, ka nebeidzas šausmīgais stāsts:
Dod bērnus, kam uzkrauts tiek dzīvības lāsts.

Ja tev pasaulē jūtīga sirds


Ja tev pasaulē jūtīga sirds,
Muļķis tu būsi un ticēsi niekiem.
Ticēdams pats sev, rūpes tik pirc:
Atsakies labāk no dzīves priekiem.

Bet, ja, auksti rēķinādams,
Apskati likteņa mašīnas ratus,
Atzīsies tad tu pasmaidīdams,
Ka nekur neredz bēdīgus skatus.

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka


Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks,
Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka,
Un nākotne spoža kā saulītes vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk dārgs bij un svēts;
Nu dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Un, tukšā paliekot zinību slāpēm
Un beidzoties visam, kas daiļš bij un svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm;
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.

Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Pret laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.’

Ja gribi tik pie labas vietas


Ja gribi tik pie labas vietas,
Tad klanies, lokies, rokas laizi!
Gan citi sauc tās kauna lietas;
Par to nekas, kad nāk tik maize.

Pie bagātnieku lepniem galdiem
Tu pazemīgi klātu lieni
Un glaimošanas vārdiem saldiem,
Cik vien tik vari, katru cieni.

Bet, Dieva dēļ, ar zemākajiem
Nekad lai kopā neredz tevi.
Min labāk kāju virsū vājiem,
Jo prātīgs gādā tik par sevi.

Tā drīz tu augstā vietā tiksi,
Tev’ slavēs, teiks par lielu garu;
Tu līdzbiedrus zem kājām liksi,
Un katris bīsies tavu varu.



atbalstīt projektu




reklāma citātu kartotēkā