tikainesakinevienam.lv

dzejas izlase


Pa ielām dubļainām līst lietus, vēji šņāc


Pa ielām dubļainām līst lietus, vēji šņāc,
Un istabā tik tumšs un auksts un galds nav klāts,
Un, vientulīgi sēžot, sāk domas tālu skriet,
Sen aizmiguši tēli gar acīm garām iet.
Tie dzimteni man tēlo, tie rāda pagātni,
Un gaišas rožu ainas gāž skumjās dvēseli;
Jo kapā sen jau grimis ir laimes laiks un prieks
Un kvēlojošo sirdi sedz ziemas aukstais sniegs.

Kā sapņi no pasaules dzimumi zūd


Kā sapņi no pasaules dzimumi zūd,
Laiks balina vaigus drīz sārtos,
Un apakšā miroņi šausmīgi trūd,
Dziļš klusums mīt mūžības vārtos.

Gan ziedonis dvašo, gan ziemelis pūš
Pa rožaini krāšņo dzīvi,
Bet apakšā miroņiem ilgāks mūžs,
Un klusumā snauž viņi brīvi.

Drīz aizlido dzīvība, velti sev gūt
Te kāroto laimi un prieku,
Tur vien tikai laime, kur miroņi trūd,
Lūdz Dievu, lai piesūta trieku.

Pa laukiem jau ziedonis dvašo


Pa laukiem jau ziedonis dvašo,
Lai rūpes un skumjas nu zūd!
Prieks valda pa pasauli plašo,
Laiks bēdāties, miesas kad trūd.

Kad krūmus rotāt sāk ziedi,
Kad kāzas radība svin,
Tad paliec par bērnu un dziedi,
Un skaistākos vaiņagus pin.

Dažs gadiem uz priekšu mēdz zīlēt,
Viņš rūpes redz, citu neko.
Tas laimīgs, kas tagad spēj mīlēt,
Un nākotne nepievils to!

Jau ziedoņa vēsmas no dienvidiem plūst


Jau ziedoņa vēsmas no dienvidiem plūst,
Jau cīruļi skaņi dzied gaisā!
Drīz pēdējais ledus pa pakalnēm kūst,
Un ziedonis puķes jau kaisa.

Lai noveļas katram nu skumjības slogs,
Lai sirdis smeļ līgsmības sauli.
Priekš bēdām vēl laiks ir, jo ātrāk kā koks,
Kas zaļo, mums nobālēs kauli.

Kā spārnos skrien stundas, skrien skaudīgais laiks,
Un drīzi pienāks tas brīdis,
Kad redzēs mūs Koķitus ūdenis staigs
Un beidzies būs dzīvības sprīdis.

Tad, kamēr vēl jaunība dzīslās mums rit,
Lai jautrībai neļaujam beigties.
Kad miršanas tumšajā stunda reiz sit,
Uz mieru lai varam tad steigties!

Par spīti grūtiem laikiem


Par spīti grūtiem laikiem
Dzied jautri mūsu bars,
Prieks spīd uz visiem vaigiem
Kā gaišais saules stars.

Un alus glāzēs laistās,
Un strauji runas plūst.
Lai glābjam dienas skaistās,
Kā sniegs tās ātri kūst.

Jau ziediem rotātas pļavas


Jau ziediem rotātas pļavas,
Jau dziesmām viļņojas gaiss,
Gaišs zaļums sedz kalnus un gravas:
Klāt maijmēness debešķīgais.

Un saule tik mīļi, tik spoži
Pie skaidrā ziluma mirdz,
Un lapoti meži tik koši,
Un līgsmi pukst cilvēkam sirds.

No putekļiem ārā, no dūmiem
Mūs ziedošais pavasars sauc;
Gals bēdām un sirdēstiem drūmiem,
Vēl pasaulē prieku ir daudz.

Pie debesīm zvaigznes spulgo un mirdz


Pie debesīm zvaigznes spulgo un mirdz,
Virs zemes ziedoņa vēsma dvašo,
Ir vasaras nakts. Cik aizgrābta sirds!
Tā apkamptu, skūpstītu radību plašo.
Un neizprotamā ilgošanās
Krūts ceļas un viļņo pēc mīļākās.

Bet laimi un mieru tā nesajūt,
Un ilgošanās tik skumjību rada:
Reiz zvaigznēm, reiz ziedonim jānozūd,
Un tuvāk nāk kapenes gadu no gada.
Ikvienu reiz norīt tās drūmīgi draud,
Tur nelīdz, lai žēlojas, lūdzas vai raud.

Ko palīdz mums mūžs tik nīcīgs un skarbs,
Kur nāvīgām zālēm. maisīts ir prieks?
Ko palīdz mums cenšanās, nopietnais darbs?
Nāk nāve un māca, ka viss tik ir nieks.
Darbs dod tik, ka nebeidzas šausmīgais stāsts:
Dod bērnus, kam uzkrauts tiek dzīvības lāsts.






autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"