tikainesakinevienam.lv

dzejas izlase


Laiks ātrāki steidzas kā vagona rats


Laiks ātrāki steidzas kā vagona rats,
Nes sāpes, nes priekus, kā kuram.
Man uzklausāt, biedri, man dievīga acs,
Man zinību vairāk kā buram.

Te pasaulē cilvēku milzīgais bars
Ar mūžīgām rūpēm vien kaujas,
Caur rūpēm tik retam mirdz laimības stars,
Un kapā grimst cerības straujās.

Un izrādās galā, ka viss bijis nieks,
Ko cerību pilns tu reiz krājis,
Ka darbs, ko te strādājis, – muļķīgs un lieks,
Viss beidzies un postā tik gājis.

Tad atdariet acis un skatāties, rau!
Bez rimšanas izkapti trītu
Skrien nāve starp dzīvajiem; ķīlu tev nav,
Ka nemirsi šodien vai rītu.

Vēl diena ir gaiša, vēl ziedoņa laiks,
Lai iedzeram, sen jau mums slāpes!
Un dzersim, līdz kapsētas dzīvoklis baigs
Mums aiztaupīs paģiru sāpes.

Lai nedomā cilvēks, ka otrs ir slikts


Lai nedomā cilvēks, ka otrs ir slikts,
Ikkatram gods vienāds ir debesīs likts;
Tik debesu vara virs pasaules spriež,
Gan slavenus dara, gan neslavā sviež.

Lai apdomā cilvēks, mums mūža laiks īss,
Kas dzīvojot nīdies, lai saderas drīz.
Cik daudz nav tādu, kas draudzību lauž
Un mierā tik dodas, zem smiltīm kad snauž.

Viens otru par muļķi, par nekrietnu sauc,
Kas gudris, kas labs, to nezin neviens:
Pa tumsību domas un spriedumi brauc,
Un gals ir ikkatram tik ievadījiens.

Kas zin, vai prātīgāks nava tas vīrs,
Kas ierasto mēru pie lietām tik liek:
Viss dabā ir sajaukts, nekas tur nav tīrs,
Ar paviršu lielumu mērīts viss tiek.

Pie zemes mūs mūžīgais smagums sien klāt,
Un augstāk mēs tiekam tik stutēdamies:
Var tūkstošreiz prātu vēl nogurdināt,
Es šaubos, vai pāri par dabu tas ies.

Tik muļķi var ticēt; kam prāts ir, tas zin,
Ka blēņas ir viss, ko bez domām min.
Tik muļķis var mīlēt, jo prātīgais redz,
Ka katris tik sevi vien mīlēt mēdz.

Man ļaunvēlīgais liktenis


Man ļaunvēlīgais liktenis
Ir raibu mūžu piešķīris:
Drīz nauda ir, drīz badojos,
Gan līgsmojos, gan sērojos;
Bet vienmēr dzeru alu,
Kaut sadzertu ar galu.

Iet profesorus klausīties
Man netīk, tur tik muļķis ies…
Un plauktā sen jau sakrauti
Guļ noputēj’ši pandekti;
Jo vienmēr dzeru alu,
Kaut sadzertu ar galu.

Kad dilonsnaudas maku grauž
Un Melkons kredītu ar lauž,
Es smejos, bēdāties var cits,
Jo miris vēl nav Hirševics.
Un dzeru vienmēr alu,
Kaut sadzertu ar galu.

Kad atradīsies otris tāds,
Kam vienāds būs ar mani prāts,
Tad kneipē abi brālīgi
Mēs noīrēsim dzīvokli
Un abi dzersim alu,
Līdz sadzersim sev galu.

Lai mērķus tādus sev spraužam


Lai mērķus tādus sev spraužam,
Ko sasniegt bez mūžības spēj.
Lai dzīvojot rozes tik laužam,
Ko palīdz, kad asaras sēj?

Draugs, uz visas zemes lodes


Draugs, uz visas zemes lodes
Atrast nevar brīvības.
Visur jādzīvo pēc modes,
Gudram visur laimējas.
Atstāj sapņus! Dzenies tik pēc maizes,
Būsi laimīgs, zudīs visas raizes.

Kuļos es kā pliks pa nātrām


Kuļos es kā pliks pa nātrām,
Raizes moca nakt un dien,
Un pa tam līdz vējam ātram
Dzīves ziedons projām skrien.

Tumsība, kur vien tik skatās,
Aukstums visur, kur vien iet.
Ak, uz visas pasauls platās
Nav neviens, kam laime zied!

Mosties, mosties reiz, svabadais gars


Mosties, mosties reiz, svabadais gars,
Celies un salauzi kalpības spaidus,
Atpestī cietējus, klusini vaidus –
Mosties reiz, brīvības cēlajais gars!

Tumšos varmākas zemē triec,
Svētos liekuļus garīdzniekus,
Kuri melš krāpdami debesu niekus.
Ticības māņus pie malas liec.

Zemē kungus, kas lepnībā sēž,
Šķērdībā putina miljonu sviedrus!
Zemē kundzības draugus un biedrus,
Kas savus brāļus spaida un plēš!






autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

sindija:

"Precīzi"


Raimonds:

"Erts Erbens"


Maija:

"*"