Sirds ir tikai orgāns, bet dvēsele balsta jūtu pasauli.

Dvēsele, tāpat kā ķermenis, dzīvo no tā, ar ko tā tiek barota.

Cilvēkam ir simtiem dažādu īpašību, par un pret, bet visu galu galā tāpat izsķir sirds. Vai pret to ir vērts cīnīties?

Mūsu dvēseles var sāpēt tikai ar to, kas viņās skaists.

Prožektoru gaismas man ir iemācījušas slēpties, tās ir parādījušas, kur būvēt sienas. Katram dvēselē ir pīķis un vairogs, kas norāda robežu, ciktāl citi drīkst tuvoties.

Esot kopā ar bērniem, dvēsele tiek dziedināta.

Tavā dvēselē ir viss tas pats, ko tu pie citiem meklē.

Otra sirdī neiekļūt, ja cenšas tajā ielīst.

Sirds pati vien zina savas sāpes, un neviens svešinieks nevar pilnīgi iejusties tās priekos.

Ja Dievs ir piešķīris cilvēkam ne vien dvēseli, bet arī fizisku ķermeni, vai tad varam šaubīties, ka tā ir bijusi daļa no viņa gudrā, visaptverošā plāna? Mums ir fiziskais ķermenis un gars, kas iemājo miesā; tas, kā izveidosim attiecības starp šiem abiem, atkarīgs no mūsu izvēles. Mēs varam padarīt mūsu miesu par templi, kurā mājot garam, vai arī varam pārvēst to cietumā, kas garu ierobežo un sasaista. Ideāls ir harmonija, līdzsvars starp garīgo un fizisko. Pārliecīgs uzsvars tikai uz vienu vai otru ved tiešā ceļā uz nelaimi.

Mūsu laikmetam ir bailes no cilvēka dvēseles, viņš bēg no tās, viņam ir bailes un naids pret to.

Mūžībai nedzīvo tas, kas dzīvo sezonas modei; bet mūžībai dzīvojis gan tas un vienīgi tas, kas dzīvojis savai dvēselei, jo dvēsele jau pati sevī nes mūžību, un nav mums citas mūžības kā vienīgi dvēseles un dvēseles augstāko vērtību mūžību.

Mēs rūpējamies par visvisādiem apstākļiem un labierīcībām, par sociālo un materiālo labklājību, par veselīgām pilsētām, grezniem tautas namiem un skaistām mājām, bet tikai nekad par skaistu dvēseli.

Cilvēks katru dienu sev sakārto matus, bet kāpēc arī ne sirdi?

Kultūras cilvēkam, kam vārds sāp vairāk nekā sitiens, taču vieglāk paciest, ja izdauza viņa logus, nekā ja iebrūk viņa garīgajā pasaulē.