tikainesakinevienam.lv

Tēma: "cilvēks"


Rūdolfs Blaumanis par cilvēku

Kā es varu mīlēt cilvēci, ko neesmu redzējis, ja es nemīlu cilvēku, kurš varbūt cieš tepat blakus.



Rūdolfs Blaumanis par cilvēku

Mūsu nelaime ir tā, ka mēs nekad skaidri nezinām, kur mūsu nevarēšana beidzas un mūsu negribēšana iesākas.



Jānis Klīdzējs par cilvēkiem un attiecībām

Visa pasaule šodien ir izsalkusi – pēc mīlestības, palīdzības, domas, cerības, pēc labā. Tāpat vien ir izsalkuši mūsu brāļi un māsas dzimtenē, tāpat mēs paši. Katrs mēs esam sava veida prieks, sāpe, kauns, vaina, doma, mīlestība, cerība un palīdzība. Mums ir kur sevi likt.



Jānis Klīdzējs par cilvēkiem un lēmumiem

Šodienas cilvēku nelaime un posts ir sācies ar to, ka morāles mērauklas savai dzīvei un rīcībai viņi noskatās un paņem kā derīgas no tiem, kas tāpat visu dara viņiem visapkārt. Tas ir tikpat kā nostādīt pareizo laiku savā pulkstenī vienmēr pēc kaimiņu pulksteņiem, kas var būt jau sen samaitājušies un rāda nepareizu stundu.



Jānis Klīdzējs par cilvēku un dzīvi

Bet, nudien, tu vēl šodien nezini, vai tu esi puika, vai pieaudzis vīrs, lai gan tu jau drīz taisies beigt augstskolu… Jā, jā – dažkārt tu sajūties vecs un smags kā pieminekļa akmens, kas redzējis tik daudz dzīves nākam un aizejam, bet dažkārt tu esi taču puika ar simts nebēdnībām un trakām fantāzijām un tad tev ir tā, it kā visai pasaulei vajadzētu parādīt mēli.



Jānis Klīdzējs par cilvēku

Pasaulē laikam vienmēr bijis tā, ka labu par cilvēku sāk runāt tikai tad, kad tas jau miris, jo tad vairs viņu nevienam negribas skaust.



Jānis Klīdzējs par cilvēku un dzīves jēgu

Tu redzi, kā ir, kad tu esi cilvēka bērns. Tev jārunājas pašam ar savu sirdi. Citu reizi tā sāk zviegt kā zirgs, un ko vari tu? Nekā! Tu nevari vis viņu piebāzt ar auzām vai zāli un pateikt: esi tagad paēdusi un klusē… Nekā. Tu nekad nevari zināt, kad tā ir paēdusi un vai tā visā mūžā kādreiz vispār būs paēdusi. Tad tava sirds sāk prātot – vai tevī būtu kaut kas tāds, ar ko tu varētu pabarot citas sirdis? Un atkal tu meklē un tausties, un tikai dzirdi, ka tavas asinis kalst… Tad tu beidzot sāc runāt ar Dievu – vai vismaz tu domā, ka jāparunā ar pašu Dievu par visu ko, ko tu pats nevari ne zināt, ne saprast… Un, kad tu sāc runāt, domā, ka tev būs daudz runājamā un daudz atbilžu. Beidzot tu, cilvēka bērns, stāvi rasainā rītā basām kājām smilšainā ceļa malā un redzi, ka šo atbilžu ir tikai tik vien, cik ar sauli mirdz uz putna spārniem un ar rasu bērzu galos… To visu redzot, tev ir liela laime un nelaime reizē, tāpēc ka tu zini, ka tu esi – cilvēka bērns.



Jānis Klīdzējs par cilvēku, reliģiju un dzīves jēgu

Būt reliģiozam nenozīmē tikai piederību pie kādas konfesijas un iešanu kādā baznīcā, vai arī kādu lūgšanu un rituālu atkārtošanu un kādu simbolu godināšanu. Daudziem piederība pie kādas baznīcas palikusi tikai par sabiedrības acīs atzītas tradīcijas turpināšanu ar mehāniskām izdarībām, bez kādiem tālākiem jautājumiem. Visi kaut ko tādu dara, tad nu, lai izskatītos labi un pieklājīgi, arī viņš dara to pašu. Būt reliģiozam dziļākā un īstākā nozīmē ir vaicāt un mēģināt atbildēt uz jautājumiem par savas eksistences jēgu un nozīmi. Vaicāt un censties atrast atbildes arī tad, kad šīs atbildes sit, plēš cilvēku sāpīgos gabalos. Šī meklēšana reizēm var būt sāpīga, tirdīga un bezcerīga. Bet tā dod apziņu, ka tu gribi un turpini būt cilvēks… ka tev gribas kādas jaunas, cerīgākas gaismas pasaulē un dienās, kur atbilžu reizēm tik maz.





atbalstīt projektu





jaunākie komentāri