Neesmu īsti pārliecināts, ka šī planēta ir mūsu mājas. Vei tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka uz zemes esi tūriste? Tu ej pa ielu, un pēkšņi tev šķiet, ka visapkārt atrodas kustīgas pastkartes. Lūk, kā cilvēki te dzīvo, – lai pasargātos no lietus un sniega, viņi mīt lielās mājās jeb vienkārši kastēs, kam malās izgriezti caurumi, pa kuriem var redzēt laukā. Viņi pārvietojas dažādu krāsu mazākās kastēs ar riteņiem apakšā. Šī kastīšu kultūra viņiem nepieciešama tāpēc, ka ikviens cilvēks uztver pats sevi par indivīdu, kas ieslēgts kastē, kuru sauc par ķermeni. Rokas un kājas, un pirksti vajadzīgi, lai darbotos ar zīmuļiem un pildspalvām, un darbarīkiem. Valoda nepieciešama tāpēc, ka cilvēki aizmirsuši, kā sazināties, un acis – tāpēc, ka viņi aizmirsuši, kā skatīties. Dīvaina maza planēta.

Viena daļa mūsos vienmēr ir novērotāja, un, lai kas notiktu, tā vēro. Tai neiteresē, vai esam laimīgi vai nelaimīgi, slimi vai veseli, vai dzīvojam vai mirstam. Tā visu laiku vērtē, vai esam nozīmīgas cilvēciskas būtnes.

Vienmēr tev būs bail… kaut ko pazaudēt un kaut ko iegūt. Vienmēr būs bail palikt vienam. Slikti, ja pēkšņi vari kļūt nevajadzīgs, ja vari būt lieks. Ne jau vienmēr cīņā ar dzīvi zaudē tikai vājie. Spēkam nav lielas nozīmes. Uzvaras gūt palīdz galvenokārt griba.
Vienmēr uz šīs zemes šalks jūras, tavu seju slacīs lieti, apdedzinās tuksnešu svelme un atvēsinās pirmais sniegs. Vienmēr būs trokšņainas pilsētas un klusas lauku mājas, skaļi tirgi, kur enerģiskas sievas piedāvās dārgas rozes, un būs aizmirstas mežu pļavas, kur vari saplūkt ziedus, lai pasniegtu savai meitenei vai arī aiznestu uz kapiem, kur guļ tavi piederīgie vai draugi.
Vienmēr pie tevis kāds atnāks un kāds no tevis aizies.
Vienmēr, kamēr tu dzīvosi, tu centīsies gūt laimi, varbūt tā arī nekad neuzzinot, kas ir laime un kādu to vēlējies gūt.
Vienmēr kaut kur blakus vai tālu būs cilvēks, kas tevi gaidīs. Tev tikai šis cilvēks jāatrod. Tev tikai pie šī cilvēka jāaiziet.
Tu kaut vienreiz dzīvē pateiksi – “es tevi mīlu”.
Tev kaut vienreiz dzīvē kāds pateiks – “es tevi mīlu”.
Vienmēr, kamēr dzīvosi, tu būsi cilvēks – tāds, kāds tu esi.

Ja tici, ka Tu vari, vai arī, ja tici, ka Tu nevari, abos gadījumos Tev ir taisnība!

Mūs apbur ātrums, nevis ilglaicība. Mēs esam disciplinēti līdz pilnībai, tāpēc mīlam elastīgo, rotaļīgo, zaigojošo, nenoteikto, dejojošo, žonglēšanu ar visiem jēdzieniem, piekāpīgu līdzsvara noturēšanu virs bezdibeņa, neparedzēto, mežonīgo, arī pliekano, taču ar rafinētu šausmu kņudinošu apziņu – cik brīnišķīgi ir būt pesimistam, banālam līdz sirds dziļumiem, cik ļoti mums, nesentimālajiem, patīk būt sentimentāliem. Mēs jūtamies dievišķīgi viegli – mērķu un sistēmu neapgrūtināti.

- Tu jau mani gandrīz nezini.
- Tieši tā jau ir visskaistāk. Jo vairāk viens par otru zina, jo mazāk saprotas. Un, jo vairāk viens otru pazīst, jo svešāki tie kļūst.

Cilvēks ir dīvaina būtne – viņš vēlas justies laimīgs, neko nemainot dzīvē, kas viņu padarījusi nelaimīgu, un grib būt veiksmīgs, atkārtojot tās pašas kļūdas, kas novedušas līdz sakāvei.

Cilvēki nav jāglabā plaukstā kā sudraba karotes – ar cilvēkiem ir jādzīvo, jāstrīdas, jāizlīgst, jāienīst, jāmīl.

1100. gads, Vestminsteres abatija, Londona. Uzraksts uz kapakmens “Kad es biju jauns un brīvs un manai iztēlei nebija robežu, es sapņoju izmainīt pasauli.
Kas es kļuvu vecāks un gudrāks, es atklāju, ka pasaule nemainīsies, un tāpēc sašaurināju savus sapņus un nolēmu izmainīt tikai savu valsti. Bet arī tā šķita nesatricināma.
Kas es sasniedzu sirmu vecumu, ar pēdējiem izmisīgiem centieniem es nolēmu izmainīt tikai savu ģimeni, tos, kuri man ir vistuvākie, bet arī tas nenotika.
Un tagad, kad es guļu uz nāves gultas, esmu nonācis pie atziņas, ja es pirmām kārtām būtu izmainījis sevi, tad es ar savu piemēru būtu spējis izmanīt arī savu ģimeni. Pateicoties savu tuvinieku iedvesmai un iedrošinājumam, es būtu spējis uzlabot savu valsti un kas to lai zina – varbūt būtu izmanījis arī visu pasauli.”

Mēs bieži vien pretendējam kaut ko mainīt šajā pasaulē, visnaskākie pasaules pārveidotāji parasti ir tie, kas vismazāk ir gatavi strādāt pie pasaules pārveidošanas sevī.
Tāpēc pasaule pēc cilvēku veiktajiem uzlabojumiem paliek nevis labāka, bet sliktāka.
Bet tas, ko mēs varam patiesi izdarīt, kas dod izstarojumu mūsu tālākajai dzīvei, ir griba un gatavība kaut ko mainīt sevī.
Tikai tad mēs varam kaut ko mainīt tajā pasaulē, kas ir ap mums un kas mūs tik bieži neapmierina.
Taču jāsāk vispirms ar sevi.
Ja es gribu pārveidot pasauli, tad jāatceras, ka arī es pats esmu viena daļa no šīs pārveidojamās pasaules.

Vissvarīgākais, ko cilvēks var izdarīt, ir ne jau pārmainīt pasauli, bet gan sevi.

Labāk lai tevi ienīst par to, kāds tu esi, nevis lai tevi mīl par to, kāds tu izliecies, ka esi.

Mēs visi dzīvojam zem vienām un tām pašām debesīm, taču mums visiem nav viens un tas pats horizonts.

Mums visiem ir sirds, tikai dažiem to bail pielietot.