Pats svarīgākais visā pasaulē ir zināt kā piederēt pašam sev.

Vidusmēra cilvēks cieš no 3 ilūzijām: viņš domā, ka ir labs autovadītājs; viņš uzskata, ka viņam ir laba humora sajūta; un viņš ir pārliecināts, ka prot klausīties.

Mūsu vērtība ir garīgās pasaules piesātinājumā.

Cilvēks ir visu lietu mērs tajā ziņā, ka tās eksistē, un tajā ziņā, ka tās neeksistē… Tā, kā viss atsevišķais šķiet man, tas ir man, kā tev, tā tas savukārt ir tev.

Mēs neilgojamies pēc cilvēkiem, kurus mīlam, mēs ilgojamies pēc daļas no mums pašiem, kuru viņi aiznes sev līdz.

(..) nav cilvēka, kurš dzīvo un negrēko, pat ja tikai vienu dienu garš viņa mūžs.

Pastāsti cilvēkam, ka debesīs ir 300 miljardi zvaigznes – viņš noticēs. Pastāsti cilvēkam, ka krēsls ir svaigi krāsots un viņam būs jāpatausta, lai noticētu.

Cilvēki tiecas pēc ērtībām, jo viņi ir dzīvi, un rada mākslu, jo zina, ka ir mirstīgi. Viņi dzīvo barā, jo viņiem vajag citus cilvēkus, un uztver citu garīgās izteiksmes, jo zina, ka ir vieni.

Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir cilvēks.

Dažkārt šķiet, ka Dievs, radot cilvēku, ir pārvērtējis savas spējas.

Daži cilvēki dara laimīgus citus, lai kur viņi ietu; daži, lai kad viņi ietu.

Neuztraucies par cilvēkiem kuri bija tava pagātne, ir iemesls kapēc viņi nav tavā nākotnē!

Daži cilvēki cēlušies no mērkaķiem daudz vēlāk nekā pārējie.

Ja tu uzņemsi savā gādībā noklīdušu suni un nodrošināsi viņam mierīgu dzīvi, viņš tev neiekodīs. Tā ir galvenā atšķirība starp suni un cilvēku.

Katram cilvēkam, līdzīgi mēnesim ir sava neapgaismotā puse, ko viņš nevienam nerāda.