Mēs visi esam renstelē, bet daži no mums lūkojas zvaigznēs.

Justies kā eņģelim, spēt saklausīt savus smieklus un katrā peļķē ieraudzīt debesis!

Labāk lai par tevi smejas, nevis – raud.

Ja tevi uzskata par kamieli, – uzspļauj visiem.

- Qui fodit alteri foveam, incidit in eam.
- Kas otram bedri rok, pats tajā iekrīt.

- Ab altero exspectes, alteri quod feceris.
- Gaidi no cita to, ko tu pats esi citam nodarījis.

Ko kāpurs sauc par pasaules galu, to Meistars sauc par taurenīti.

Mēs esam sev iegalvojuši, ka tas, par ko mēs neko nezinām, vispār neeksistē; tas, par ko zinām ļoti maz, tas ir nedabisks; bet tas, kas notiek bieži un nu jau gadu tūkstošos, ir mūžīgs… Nav nekā mūžīga, un nav nekā tāda, kas nebūtu iespējams.

Ja ceļš, kas ejams, ir garš un vientulīgs, dziedi, un tavas skumjas izklīdīs, ātrāk pie mērķa nonāksi.

Ja citi pārvēršas par cūkām, tad mums taču nav jāuzvedas cūciski.

Cilvēki nepārvēršas. Kaut arī simtiem reižu zvēr sākt citu dzīvi. Gadās, ka pie zemes notriekts, to arī cenšas darīt. Bet, tiklīdz spēj pār lūpām pārspļaut, viss aizmirsts.

Ne jau pasaule ir garlaicīga, bet gan veids, kādā mēs uz to skatāmies.

Viskurlākie cilvēki ir tie, kas neko nevēlas dzirdēt.

Viena no lietām, kuru ir visgrūtāk atdot, ir laipnība – lai gan parasti tā tiek atgriezta atpakaļ.