Jānoiet garš ceļš, lai iemācītos mīlēt citu cilvēku.

Tu pārāk labi saproti mani un es tevi, un tā mūsu nelaime. Tu par mani zini visu jau iepriekš. Cik tas apnicīgi.

- Tu jau mani gandrīz nezini.
- Tieši tā jau ir visskaistāk. Jo vairāk viens par otru zina, jo mazāk saprotas. Un, jo vairāk viens otru pazīst, jo svešāki tie kļūst.

Cilvēki nav jāglabā plaukstā kā sudraba karotes – ar cilvēkiem ir jādzīvo, jāstrīdas, jāizlīgst, jāienīst, jāmīl.

Asinssaites ne vienmēr kļūst par patiesu jūtu saitēm, toties jūtu saites vienmēr ir vēl ciešākas par asinssaitēm.

Ja tu dzīvosi līdz simts gadu vecumam, es vēlos nodzīvot tik pat, vien vienu dienu mazāk, lai nekad nevajadzētu dzīvot bez tevis.

Es celšu labirintu, kurā varēšu apmaldīties ar to, kurš sagribēs mani atrast.

Vislielākās sāpes cilvēkam uzliek nevis Dievs vai liktenis, nevis slimība vai nabadzība, bet vislielākās sāpes cilvēks izdara cilvēkam. Šīs sāpju jūras neviens nav pratis izsmelt, un arī vārdu tām vēl neviens nav devis. Šai sāpju jūrā reizēm noslīkst spēcīgi peldētāji, pazūd neziņas dzīlē un neatgriežas vairs darba krastā. Cilvēks ilgojas pēc cilvēka tuvuma, bet, jo tuvāk cilvēks pieiet cilvēkam, jo vairāk viņš to spēj sāpināt. Divcilvēku tuvums ir skurbīgi smaržīga, noslēpumaina puķe ar lieliem, indīgiem ērkšķiem, un laikam nevienam vēl nav izdevies šo puķi noplūkt, neievainojot roku.

Mēs varētu mācīties no krītiņiem – daži no tiem ir salauzti, visi ir dažādās krāsās, daži no tiem ir asi, citi vairs ne, bet tie joprojām spēj dzīvot vienā kastītē.

Sadzīvot var ar jebkuru, ja dzīvo šķirti.

Galvenās grūtības – atrast meiteni, pietiekami pievilcīgu, lai tā iepatiktos tev, un pietiekami dumju, lai tu iepatiktos viņai.

Trīs lietas man ir nesasniedzamas un četras es nesaprotu: ērgļa ceļus debesīs, čuskas taku uz klints, kuģa ceļus jūras vidū un vīrieša ceļus pie meitenes.

Ja cilvēks ar jums sasveicinās vairākas reizes dienā, tas nozīmē, ka viņš jūs neievēro.

Cerības iegūt sapņu dzīves biedru attaisnosies, ja Tu attaisnosi viņa cerības.