“Mīļo, Edgar,” viņa sacīja laipni pārmetošā balsī, “man ar jums jābaras. Es dzirdu, jūs atkal stipri dzeriet.”
“Jā, madām. Es dzeru. Tiesa gan. Stipri.”
… manī ir it kā velns, kuru nevaru un nevaru nomākt. Tas mani uz galvas iegrūž purvā atpakaļ, kad jau domāju: nu esmu izbridis malā.”
“Es nevaru teikt, ka esmu kā bērns, kas nezina, kas ļauns, kas labs. Bet man uznāk tāds nelabs.. tāda griba.. un tad viss sajūk… aizmirstas… un tas sliktais izliekas tik labs… un es degu pēc tā… un turos pretim… iegāzos… un beigts…”

Alkohols nepalīdz atrisināt problēmas. Starp citu, arī piens ne.

Alkohols – tā ir anestēzija, kas ļauj pārciest operāciju ar nosaukumu – dzīve.

Realitāte – tā ir alkohola trūkuma izraisīta ilūzija.

Vīns ikvienu parāda tādu, kāds tas ir, un nevienam neļauj mierīgi slēpties aiz izlikšanās un melu maskas.

Nav jābaidās no tā, ka vīns atmodina kaislības: sliktas kaislības tas atmodina tikai sliktiem cilvēkiem.

Tie neprātīgāki par lopiem ir, kas slāpes remdē ne ar ūdeni, bet vīnu.

Vīns ir visu grēku sākums.

Mazliet vīna – zāles, daudz vīna – nāvējoša inde.

Kas nemīl vīnu, sievietes un dziesmas, muļķis arī nomirs!

Atturies no vīna dzeršanas: tas ir piens, kas baro kaislības.

Cilvēki pazīst vīna īpašību apklusināt sirdsapziņas balsi un apzināti to šim mērķim izmanto.

No pirmā kausa cilvēks dzer vīnu, no otrā – vīns dzer vīnu, no trešā – vīns dzer cilvēku.

Tad beidzot paliku viens; atliecu galvu, un alkohols netraucētā, brīvā vilnī izplūda manī, apņemdams viscaur, ar samtainu spārnu apsedza visas manas rūpes un bēdas, pat to nieka nupat piedzīvoto netīksmi, kad bez vajadzības sameloju Magdai par “lieliskajām” veikallietām. Es gulēju… Gulēju?… Nē, es biju izdzēsts. Manis vairs nebija…