Alkohols nepalīdz atrisināt problēmas. Starp citu, arī piens ne.
Alkohols – tā ir anestēzija, kas ļauj pārciest operāciju ar nosaukumu – dzīve.
Realitāte – tā ir alkohola trūkuma izraisīta ilūzija.
Vīns ikvienu parāda tādu, kāds tas ir, un nevienam neļauj mierīgi slēpties aiz izlikšanās un melu maskas.
Nav jābaidās no tā, ka vīns atmodina kaislības: sliktas kaislības tas atmodina tikai sliktiem cilvēkiem.
Tie neprātīgāki par lopiem ir, kas slāpes remdē ne ar ūdeni, bet vīnu.
Vīns ir visu grēku sākums.
Mazliet vīna – zāles, daudz vīna – nāvējoša inde.
Kas nemīl vīnu, sievietes un dziesmas, muļķis arī nomirs!
Atturies no vīna dzeršanas: tas ir piens, kas baro kaislības.
Cilvēki pazīst vīna īpašību apklusināt sirdsapziņas balsi un apzināti to šim mērķim izmanto.
No pirmā kausa cilvēks dzer vīnu, no otrā – vīns dzer vīnu, no trešā – vīns dzer cilvēku.
Tad beidzot paliku viens; atliecu galvu, un alkohols netraucētā, brīvā vilnī izplūda manī, apņemdams viscaur, ar samtainu spārnu apsedza visas manas rūpes un bēdas, pat to nieka nupat piedzīvoto netīksmi, kad bez vajadzības sameloju Magdai par “lieliskajām” veikallietām. Es gulēju… Gulēju?… Nē, es biju izdzēsts. Manis vairs nebija…
Vīns, katram, kas to dzer, piešķir četrus veidolus. No sākuma cilvēks kļūst līdzīgs pāvam – viņš kļūst ārišķīgs, viņa kustības ir manierīgas un lielmanīgas. Tad viņš pārtop par mērkaķi un sāk ar visiem jokot un dauzīties. Tad viņš kļūst līdzīgs lauvam: pašpārliecināts, lepns, dižojas ar savu spēku. Beigās viņš pārvēršas par cūku, un līdzīgi tai vārtās dubļos.
Dzeršana – visu netikumu māte.
