tikainesakinevienam.lv

Stāsts pārdomām


Šis stāsts izklausās pēc pasakas, bet ir patiess. Kāds pavecs vīrs Francijas dienvidos, jau pāri 50 gadiem. Viņa vienīgais dēls ir miris, nedaudz vēlāk arī sieva. Kādēļ lai viņš vēl dzīvotu? Viņš pamet savu zemnieku ciematu, kas atrodas auglīgā zemienē, un kļūst par vientuļnieku. Tā nu viņš dzīvo ar savām 50 aitām un suni.
Sausā apkārtne Alpu dienvidmalā līdzinās tuksnesim. Līdz tuvākajam ciematam ir vairāk nekā vienas dienas gājums. Šai bezcerīgajā vietā ir 4 vai 5 puspamesti ciemi ar sabrukušām mājām. Pēdējie iedzīvotāji ir ogļdedži ar savām ģimenēm, kas dedzina kokogles. Klimats ir skarbs, cilvēki ķildīgi, kurš var, tas dodas prom, dažs sajūk prātā vai izdara pašnāvību.
Vecais vīrs savā vientulībā atskārš, ka šī vieta galīgi izmirs, ja šeit neaugs koki! Tā viņš nolemj ķerties pie šīs lietas.
Katru reizi viņš pārnes no meža pa lielam maisam ozolzīļu. Tās viņš rūpīgi pārlasa un izmet visas sliktās ārā. Viņš dara to ļoti rūpīgi, arī mazas un nedaudz ieplaisājušas viņš izmet. Viņš pārtrauc savu darbu tikai tad, kad 100 labas un spēcīgas ozolzīles. Pirms viņš ar tām dodas ceļā, viņš tās iemērc ūdens spainī, lai tās kārtīgi sasūc sevī mitrumu. Beidzot viņš paņem līdzi dzelzs stieni un dodas ceļā. Aitu ganāmpulks paliek pa to laiku zālainā ieplakā suņa uzraudzībā.
Kādā piemērotā vietā vīrs sāk ar dzelzs stieni zemē sist caurumus. Katrā iedobē viņš ieliek vienu zīli un tad to aizrušina. Tā viņš stādīja aozolus.10000 zīles 3 gadu laikā. Viņš cer, ka no tām, kas izdzina asnus, 1000 izaugs. Koki tai vietā, kur pirms tam nebija nekā. Un vīrs cer, ka Dievs viņam dos tik ilgu mūžu, lai šie 1000 būtu tikai piliens jūrā.
Viņš nezin, kam šī apkārtne pieder. Tas viņu netraucē, viņš neatlaidīgi piepilda savu ideju. Pārmaiņas notiek tik nemanāmi, ka nevienam neienāk prātā vīra darbu traucēt.
Tas paliek vienkārši neievērots, dabas untums, domā mednieki un mežsargi. Tik neatlaidīgu pašaizliedzību neviens nespēj pat iedomāties. Beidzot mežs tiek ņemts aizsardzībā. Trīs vietās radies brīnišķīgs jauns mežs, 11 km garš, 3 km plats. Vecais vīrs pārdod visas aitas, atstājot tikai četras, to vietā viņš aprūpē 100 bišu stropus .Bez mitas viņš nododas savam darbam. Mierīgais un pastāvīgais darbs svaigajā kalnu gaisā, viņa pieticība un vienkāršība dāvā sirmgalvim sirdsskaidrību, možu garu un labu veselību. Bez tehnikas palīdzības, tik ar paša rokām šis neizglītotais zemnieks paveicis Dieva cienīgu darbu.
Laikā no 1910. Līdz 1945. gadam šis vientuļais aitkopis iestādījis simts tūkstošus ozolu, vēlāk arī skābaržu, kļavu, bērzu, alkšņu un pīlādžu.
Kad Elzars Bufjē, tā sauca šo sirmgalvi, 1947.gadā 89 gadu vecumā nomira, viņš bija radījis vienu no skaistākajiem Francijas mežiem.
Ir noticis vēl daudz vairāk. Neskaitāmas saknes satur lietu, uzsūc ūdeni. Izsusējušās strautu gultnēs atkal burbuļo ūdens. Atkal zaļo ganības, pļavas un zied puķes. Atgriežas kukaiņi un putni. Pat gaiss mainās, tajā jūtama lapu un ziedu smarža un ūdens urdzēšana.
Arī ciemos manāmas pārmaiņas. Tiek novāktas drupas un sabrukušie mūri, tiek celtas jaunas mājas. Jaunas ģimenes apmetas šeit uz dzīvi, bērni spēlējas pie akas, dārzos aug dārzeņi un zied puķes. Ir atgriezies dzīvotprieks. Ļaudis atkal smejas un svin svētkus. Ap 10000 cilvēku nu dzīvo ciematos un neviens nezin, kam viņiem jāpateicas par savu laimi, kas izmainīja visu: Elzars Bufjē. Pietika ar viena paša vīra vājo spēku, lai no tuksneša izveidotu mazu daļiņu “apsolītās zemes”. Tā ir zīme, ka cilvēks var būt radošs kā Dievs arī veidošanā, ne tikai izpostīšanā.

Tavs komentārs

*
*







autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"