tikainesakinevienam.lv

Stāsts pārdomām


Liels sausums bija nācis pār zemi. Vispirms zāle kļuva brūna un pelēka. Lietus nelija, rīts ausa bez rasas atspirdzinājuma.
Liels daudzums zvēru bija izslāpuši, jo tikai dažiem bija pieticis spēka aizbēgt no šīs tuksnešainās vietas.
Sausums ieilga. Pat stiprākie un vecākie koki, kuru saknes sniedzās dziļi zemē, zaudēja savas lapas.
Visas akas un upes, avoti un strauti bija izsusējuši.
Viena vienīga puķīte vēl bija palikusi dzīva, jo kāds mazs avots tai deva pāris pilienu ūdens. Taču avots sāka šaubīties:” Viss izsusēs, izkaltīs un izmirs. Es taču tur neko vairs nespēju mainīt. Kāda gan tur jēga, ka es tos pāris pilieniem ļauju nokrist uz zemes?”
Netālu stāvēja kāds spēcīgs koks. Tas dzirdēja avota žēlošanos un teica:” Neviens no tevis negaida, ka tu ļautu uzziedēt tuksnesim. Tavs uzdevums ir dot dzīvību kādai puķei. Vairāk nē.”

Tavs komentārs

*
*







autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"