tikainesakinevienam.lv

Stāsts pārdomām


Kāds vīrs bija cietumā nosirmojis. Viņš bieži sēdēja un apraudāja savu stāvokli.
-Cik briesmīga ir gan šī vieta, – viņš domāja, – visapkārt es dzirdu tikai vaimanas, bēdas. Šīs tukšās sienas mani smacē. Bet izbēgt es nevaru – logu stieņi ir par stipru. Es ienīstu savu dzīvi, es ienīstu savu līdzbiedru sejas! Kaut reiz durvis būtu vaļā un es varētu aiziet!
Un reiz tas notika. Pie viņa kameras durvīm stāvēja gaišs tēls. Tas atvēra durvis un sauca viņu ārā.
Bet cietumnieks ievilkās savās skrandās un vilcinājās iet.
-Es neesmu vēl sagatavojies dzīvei ārpus cietuma. Te man vismaz ir pajumte un siltums. Ārā pašlaik ir ziema. Man nav kur iet. Bez tam mani cietuma biedri ir laipni pret mani. Tiem nepatiks, ja es tos atstāšu. Ļauj man vēl mazu laiciņu šeit palikt! – viņš lūdzās.
Kad gaismas tēls uz to stingri paskatījās, viņš izstiepa rokas pret saviem cietuma biedriem un kliedza:
-Glābiet mani, glābiet mani no šī gaišā vīra! Glābiet mani no atvērtām durvīm!

Tavs komentārs

*
*







autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Bagāts tēvs aizveda savu dēlu padzīvot pie nabadzīgākas ģimenes, tas, ko dēls teica pārrodoties mājās, viņam lika aizdomāties… | Revolūcija:

"[…] Avots: tikainesakinevienam.lv […]"


Labākais stāsts, ko esmu dzirdējis: Par mīlestību un neprātu… | Revolūcija:

"[…] Avots: tikainesakinevienam.lv […]"