tikainesakinevienam.lv

Stāsts pārdomām


Sālsvīriņam aiz muguras bija tāls ceļojums pa sausu apvidu un viņš nonāca pie jūras, kuru viņš nekad agrāk nebija redzējis. Viņš krastā apstājās un raudzījās uz svešo, kustīgo virsmu. Uz jautājumu, kas tas īsti esot, viņš saņēma atbildi:
“Es esmu jūra.”
Sālsvīriņš jautāja tālāk:
“Kas tā ir, jūra?”
Un jūra vuņam atbildēja:
“Tā esmu es!”
Tad sālsvīriņš domāja:
“Es tevi nespēju saprastu, lai arī es labprāt tevi saprastu. Es tikai nezinu, kā?”
Tad jūra atbildēja:
“Pieskaries man, tad tu mani sapratīsi!”
Sālsvīriņš pielieca uz leju savu pēdu un aizskāra jūru. Turklāt tam radās sajūta, it kā svešā radība kļūtu atpazīstama. Vīriņš atrāva kāju atpakaļ un redzēja, ka kāju pirksti bija pazuduši.
“Ko tu esi izdarījusi?” – viņš nobijies izsaucās.
Tad jūra atbildēja:
“Tev kaut kas no sevis jāatdod, lai spētu mani saprast.”
Un aizvien vairāk sālsvīriņš izšķīda ūdenī. Un uzreiz viņam bija sajūta, ka viņš jūru saprot aizvien labāk.

Tavs komentārs

*
*







autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"