tikainesakinevienam.lv

Stāsts pārdomām


Lieli, smagi bula mākoņi kā pārguruši milži nekustīgi zvilnēja debesu ārēs. Saule starp milžu mugurām bija izcīnījusi sev drošu vietu, no kuras bija viegli pārredzama visa apkārtne. Tikai nekas nenotika. Likās, ka viss dzīvais uz brīdi aizturējis elpu vai vienkārši noguris darboties pasaulē, kas pusdienas svelmē līdzinājās ceplim.
Arī mēs ar tēvu paguruši, bet mērķtiecīgi soļojām pa lielceļu. Mums bija jānokļūst ciema veikalā, lai nopirktu maizi un vēl kādus sīkumus, kas saimniecībā bija aptrūkušies. Ceļa abās pusēs, cik tālu vien acis redz, kā zeltains paklājs pletās labības lauki. Tuvums ļāva saskatīt, ka šis paklājs sastāv no simtiem, tūkstošiem mazāku un lielāku vārpiņu, kas, kā man šķita, diezgan nekārtīgi bija sarindojušies cita pie citas. Tēvs noliecās, noplūca dažas vārpas, saberza tās plaukstās un noteica:
-Drīz jāpļauj.
Ja tētis saka, tad tā arī noteikti ir, jo mans tētis ir ļoti gudrs. Es tā domāju. Vispār es esmu ļoti laimīgs, ka man ir tētis. Nē, es esmu ļoti laimīgs, ka man ir tieši mans tētis un ka mēs varam kopā iet uz veikalu…Bet tas lauks man tomēr tā īsti nepatīk.
-Tēti! Dzirdi, tēt! Kāpēc labības laukā nav kārtības? Paskaties uz vārpām! Daudzas ir nolīkušas. Cik skaistas izskatās tās taisnās, staltās! Bet nolīkušās tikai visu skatu bojā. Labi būtu, ja visas vārpiņas būtu izslējušās taisnas. Man šķiet, šķībās vārpas nekam neder.
Tēvs noliecās vēlreiz, noplūca dažas taisnās, dažas nolīkušās vārpas un iedeva man.
-Paskaties, dēls, un pasaki, kāpēc vārpiņas ir tik atšķirīgas?
Paplucinājis tās, es atskārtu, ka atšķirība ir ne tikai izskatā. Tās taisnās un staltās vārpas, kuras man tā patika, bija tukšas vai pustukšas. Tās bija vieglas un, kad saberza plaukstās, pārvērtās putekļos.
-Tieši tāpēc tās tik lepni slej galvas pret debesīm, ka tās ir tukšas un vieglas. Graudu tajās maz tagad paraugies uz salīkušo!
Vārpa bija pilna lieliem, smagiem graudiem, kas to nolieca līdz zemei. Graudi bija smagi, apaļi, un plaukstas sāpēja, tos beržot.
-Tādas vārpas der labai pļaujai,- teica tētis.- Tāpat ir ar cilvēkiem. Paklausīt Dieva vārdam nozīmē sevi aizliegt, salūzt savai gribai, noliekties Dieva prāta priekšā. Bet tas nozīmē arī- krāt sevī tos vērtīgos graudus, kas reiz būs derīgi Dieva acīs, kas Dievs pļaus un sakrās savus graudus klētīs.

Tavs komentārs

*
*







autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"