tikainesakinevienam.lv

Stāsts pārdomām


Sākumā Dievs man likās kā novērotājs, kā tiesnesis, kas patur prātā visus manus sliktos darbus. Tā Dievs pēc manas nāves zinātu, ko esmu pelnījis – debesis vai elli manā izpratnē Viņš bija kaut kas abstrakts.
Bet pēc kāda laika, kad es augstāko spēku biju iepazinis labāk, man dzīve atgādināja braukšanu ar divvietīgu velosipēdu, un es ievēroju, ka Dievs sēž man aizmugurē un palīdz man mīt pedāļus.
Es nezinu, kad īsti Viņš ierosināja apmainīties vietām, taču kopš tā brīža mana dzīve ir kļuvusi pavisam citāda… Dzīve kopā ar manu augstāko spēku ir kļuvusi daudz aizraujošāka.
Kad es atrados pie stūres, tad zināju, kurp braucu. Tas bija diezgan garlaicīgi, toties prognozējami. Tas vienlaikus bija īsākais attālums starp diviem punktiem.
Bet, kad vadību pārņēma Viņš, tad divritenis devās pa Viņam vien zināmām burvīgām taciņām, augšup kalnā, pa akmeņainiem ceļiem galvu reibinošā ātrumā man tikai atlika turēt līdzi! Pat ja tas likās ārprāts, Viņš tikai uzsauca:
– Min pedāļus, min pedāļus!
Es raizējos un nervozēdams vaicāju:
– Kurp tu mani ved?
Viņš tikai pasmējās. Un es atklāju, ka esmu sācis uzticēties Viņam. rīz vien es biju aizmirsis savu garlaicīgo dzīvi un laidos piedzīvojumā. Kad es iesaucos: “Man bail!”- viņš paliecās atpakaļ un papliķēja manu roku.
Viņš mani aizveda pie cilvēkiem, kam bija dāvanas, kas man vajadzīgas,- dziedināšanas un prieka dāvanas. Viņi tās deva, lai es ņemtu līdzi savā braucienā. Mūsu braucienā- Dieva un manējā.
Un mēs atkal devāmies ceļā. Viņš sacīja:
– Dāvini iegūtās mantas citiem, tās tev ir liekas, no tām rodas lieks smagums.
Es tā arī izdarīju- atdevu tās sastaptajiem cilvēkiem un atklāju, ka dodot es pats tās saņemu atkal, tikai tagad nasta vairs nebija tik smaga.
Sākumā es Viņam neuzticējos, negribēju ļaut vadīt manu dzīvi. Man likās, ka Viņš to salaidīs grīstē. Taču Viņš zināja velosipēda noslēpumus, zināja, kā izbraukt asos pagriezienus, kā atrast līdzenu vietu braukšanai starp asšķautņainajiem akmeņiem, kā lidojumā saīsināt biedējošos ceļa posmus.
Un es mācos ciest klusu un mīt pedāļus, kopā ar savu nemainīgo ceļabiedru, savu augstāko spēku braucot pa visdīvainākajām vietām, un man sāk iepatikties skats, kas paveras visapkārt, un spirdzinošais vējiņš, kas sitas sejā.
Un, kad man liekas, ka es vairs to nespēju, Viņš tikai pasmaida un saka:
– Min pedāļus…

Tavs komentārs

*
*







autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"