tikainesakinevienam.lv

Stāsts pārdomām


Es iesēdos vannā. Patīkams siltums apskalo manu ķermeni. Viss padarīts – vakars – nedēļas nogale. Pasakaini skaista sajūta manī un ap mani. Es izstiepju locekļus. Manā pamazajā vannā vēl ir tieši tik daudz vietas. Vai gan ir uz pasaules kāds cilvēks, kam nepatīk atlaisties un baudīt vannu? Es to nespēju iedomāties. Dažas minūtes es guļu pavisam klusu. Es baudu acumirkli. Man ir bezgala daudz laika, ko es varu veltīt vienīgi sev. Es paņemu grāmatu, tā ir uz soliņa blakus vannai. Pēc manas sievas domām to sen jau vajadzēja izmest ārā, bet man tas šķiet ļoti praktisks. Tas noder par grāmatu plauktiņu. Bet par laimi man pašlaik nav jānododas diskusijām par to. Es esmu jau iedziļinājies savas grāmatas pirmajās rindās. Viss, kas mani nomāca un uztrauca, izgaist no manām domām. Pazūd tāpat kā pēdējais saspringums siltajā ūdenī. Es nezinu, cik ilgi tā jau sēžu. Pavisam nejauši, varbūt pāršķirot lapu, mans skatiens krīt uz vannas malu. Uz sienas malu, kas izlikta ar 7 flīžu rindām. Tad es viņu ieraugu. Astoņas garas kājas, neliels rumpis. Bērnībā mēs to saucām par “nāvi”. Baidījāmies no viņa. Interesanti, kāpēc? Tas taču ir tikai zirneklis, bez tam pavisam nekaitīgs. Es redzu ka viņš balansē uz vannas malas, acīmredzot gribēdams uzrāpties augšā. To mēģina viņi visi, es nodomāju. Tas nebūt nav pirmais zirneklis, ko es šeit redzu. Runā, ka zirnekļi esot laba klimata vēstneši. Viņš to nespēs. Flīzes viennozīmīgi ir par slidenu. Pa to starpu tas uzrāpies pusflīzes augstumā, te tas atkal noslīd lejā. Galapunkts vannas mala. Par laimi man, jo kā jau teicu, mūsu vanna nav nekāda diženā. Viņam nebūt nav man vannā jāsastāda kompānija. Kamēr es minu, vai viņš spēs uzrāpties līdz augšai vai ne, es esmu pavisam aizmirsis grāmatu savā rokā. Zirneklis atkal atsācis savu bīstamo, grūto kāpienu. Šoreiz viņam paveicas labāk. Viņš tiek tālāk augšup ka pagājušo reizi. Bez apstājas tas dodas uz augšu. Apbrīnojami, es domāju. Te tas atkal slīd atpakaļ. Ne līdz pašai lejai, bet tomēr. Nē, viņš netiks līdz augšai! Kaut kad tas ienirs pie manis patīkamajā, siltajā slapjumā un droši vien nebūt nejutīsies tik patīkami kā es. Varbūt man pārvarēt sevi, noņemt to no sienas un izmest ārā? Es nepaspēju izdomāt šo domu līdz galam, vēl jo mazāk iesākt kaut ko. Viņš ir ko atklājis. Proti, grubuļaino atstarpi starp līdzenajām flīzēm. Ar visām savām priekškājām – man pat rodas iespaids, ka visas viņa kājas pārvērtušās par priekškājām – tas taustās pēc šīs vertikālās salaiduma vietas. Ātri tas uzrāpjas jau 4 flīžu rindas. Viņš to tomēr spēs! Viņam tik jāiet pa šo iezīmēto ceļu. Ko gan līdz pārdomas par brīvību un pašapliecināšanos, ja šis ir ceļš, kas ved augšup? Tas jau tā ir gana grūts. Tāpēc viņš tagad nedaudz atpūšas. Viņš to var atļauties. Nu tas ir uz daudzsološa ceļa. Ilgu laiku tas sēž pavisam mierīgi. Es iedomājos savu grāmatu. Vēl joprojām es to krampjaini turu virs ūdens virsmas. Kuru teikumu gan es lasīju, pirms zirneklis novērsa manu uzmanību? Manas acis meklē to. Bet patiesībā nemaz nemeklē. Tās aizklīst atkal pa kreisi uz zirnekļa pusi. Tieši īstajā brīdī, jo zirneklis ir atpūties. Bet, ak šausmas, tas arī aizmirsis, kurš ceļš ved uz augšu! Vai man to saukt par pārgalvību, vieglprātību vai vienkārši muļķību? Četras ar pusi flīžu rindas uzrāpies, nu tas mēģina piekto pārvarēt, rāpjoties pa gludo flīzi. Es aizturu elpu. Vai viss bijis velti? Lūk, tas atkal slīd, paspēj vēl pieķerties. Viņš sēž pavisam mierīgi. Padomāt viņš nespēj, es atceros. Nu tas atkal taustās. Jau ar kājām uztaustījis savu vertikālo savienojuma vietu. Šoreiz tas vairs nepamet savu drošo ceļu. Nu viņš to spēs. Vēl viena flīžu rinda. Nu viņš jau ir uz nelīdzenās sienas. Viņš tiešām pārvarējis 7 baltas flīzes, vertikāli uz augšu. Kas to būtu domājis. Tas uztaustīja un izmantoja vienīgo ceļu, kas varēja noderēt. Gudrs radījums, es nodomāju. Cik gan bieži mēs, cilvēki, esam daudz dumjāki. Mēs, ar saprātu apdāvinātas būtnes. Cik gan bieži mēs atslīdam atpakaļ un pūlamies veltīgi. Apsūdzam sevi un savu ceļu. Neredzam ceļu, kurš ved uz augšu un ir tik parocīgs. Protams, ne bez grūtībām, tāpat kā zirneklim. Un droši vien arī ne tik izskatīgi un plati kā gludās, baltās flīzes ir pārējie ceļi. Tad es atkal iedziļinos grāmatas lasīšanā, mans zirneklis karājas pie griestiem – sava mērķa un es vēl nodomāju; no šī zirnekļa tu vari pamācīties. Jēzus saka: Es esmu ceļš, Patiesība un Dzīvība; neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani.

Tavs komentārs

*
*







autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"