tikainesakinevienam.lv

Stāsts pārdomām


„Pasaule atstās aiz sevis labāku tevi,“ Mēness domāja, lēni kāpjot lejā no kalna. Kājas grima sūnu mīkstajās klintīs, un visā augumā bija patīkams vieglums. Pamale pamazām kļuva gaišāka, un te vienā, te otrā pusē iedziedājās putni. Kalns sacīja: „Tūkstošiem gadu es te stāvēju, ciets un sasprindzis. Es biju izmisis un gaidīju nezin ko. Es nespēju pat gaudot, tāpēc manā vietā gaudoja vējš. Es nespēju paraudāt, tāpēc manā vietā raudāja lietus. Es bēgu no skarbās dzīves. Es mocījos, kaut arī nebija nekā tāda, kas sagādātu man ciešanas. Un es biju kļuvis vecs.
Manā alā bija apmeties kāds vīrs. Viņš bija atteicies no visiem pasaules labumiem un atnācis šurp, lai dzīvotu vientulībā un gremdētos pārdomās. Viņš man bija ļoti tuvs, jo bija tāds pats kā es. Viņš bija nelaimīgs un izmisīgi centās izrauties no apburtā šīs pasaules ciešanu loka. Un jo vairāk viņš to centās, jo vairāk vīlās. Kaut kur tālu debesīs bija augsts mērķis, bet likās, ka tas ņirgājas par viņu ar savu nesasniedzamību. Reizēm viņam likās, ka laime ir tik tuvu, ka tagad viņš ir kaut ko sapratis un atrodas uz pareizā ceļa, bet jau pēc brīža viss izrādījās māns. Ar asarām viņš skaloja manus akmeņus, un es jutu, ka dažreiz viņš nespēkā sit galvu pret alas sienu.
Šis vīrs savā mūžā bija sakrājis daudzas gudrības, taču arī tās nepadarīja vieglākus viņa pārdzīvojumus. Pacēlis rokas pret debesīm, viņš sauca: „Kāda jēga ir dzimt un mirt? Tikko tu esi kaut ko sapratis un iemācījies dzīvot, tevi sagaida tā kaulainā sieviete ar izkapti rokās.“
Atklāsme viņam atbildēja: „Mēs dzimstam un mirstam, lai katru reizi ieraudzītu pasauli no jauna. Un tikko mēs pie tās esam pieraduši un nesaskatām neko jaunu, mēs vairs neesam cienīgi dzīvot šajā pasaulē.
Viss dzīvais ir domāts, lai kļūtu par kaut ko vairāk, nekā tas ir. Man ir jākļūst par kaut ko vairāk, nekā es esmu. Un arī tev ir jākļūst par kaut ko vairāk, nekā tu esi. Kas neaug, tas sagrūst. Viens ēd, lai kļūtu par kaut ko vairāk. Otrs cenšas citus pārspēt. Trešais mācās. Ceturtais palīdz citiem. Vīrišķais un sievišķais savienojas, lai kļūtu par kaut ko vairāk. To dara visi, tikai katrs citādi.
Kļūt par kaut ko vairāk nevar, aizverot acis. To nevar, atraidot to, kas pastāv, un ieslēdzoties iedomu pasaulē. Tāpēc uzmanīgi visu vēro, jo pasaule ik mirkli ir jauna. Un pieņem to, kas notiek, jo viss ir no Dieva. Pieņem un izmanto, ko pasaule tev dod, lai kļūtu par kaut ko vairāk. Un priecājies par katru mirkli, jo bez šāda prieka dzīvei nav jēgas.“

Tavs komentārs

*
*







autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"