tikainesakinevienam.lv

Stāsts pārdomām


Reiz Ahabs pasauca no kaimiņu ciema dažus galdniekus, iedeva tiem lapu ar zīmējumiem un lika kaut ko uzbūvēt tajā vietā, kur tagad ir krusts. Desmit dienas no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam ciema iedzīvotāji dzirdēja āmuru kludzoņu, redzēja vīrus zāģējam dēļus, stutējam un skrūvējam tos kopā. Pēc desmit dienām laukuma vidū, pārsegta ar drānu, slējās noslēpumaina, varena būve. Ahabs sasauca visus Viskosas iedzīvotājus, lai tie piedalītos dīvainā monumenta atklāšanā.
Svinīgi, bez neviena teikuma, Ahabs norāva audumu – tur stāvēja karātavas. Ar virvi, lūku un visu nepieciešamo. Jaunas un nelietotas, pārklātas ar bišu vasku, lai turētos pretī laika kaprīzēm. Izmantodams pūļa klātbūtni, Ahabs nolasīja virkni likumu, kas aizstāvēja lauksaimniekus, mudināja uz lopu audzēšanu un atbalstīja ikvienu, kas Viskosā uzsāka jelkādu derīgu nodarbi. Viņš uzsvēra, ka, sākot no šodienas, visiem nāksies ķerties pie godīga darba vai arī būs jāpamet ciemats. Savā sarunā viņš ne reizi nepieminēja tikko atklāto “monumentu”, Ahabs neticēja draudiem.
Sanāksmei beidzoties, ļaudis sadalījās pulciņos. Vairums domāja, ka Ahabu aptinis ap pirkstu svētais, ka viņš zaudējis agrāko dūšu un ka viņš jānogalina. Lai sasniegtu šo mērķi, turpmākajās dienās tika kaldināti vairāki plāni. Taču karātavas laukuma vidū ļaudīm nelika mieru, un tie sev vaicāja: kāpēc tās te atrodas? Vai tās uzslietas, lai pakārtu tos, kas nepieņems jaunos likumus? Kuri bija Ahaba atbalstītāji un kuri nebija? Vai mūsu vidū ir okšķeri?
Karātavas drūmi lūkojās uz ļaudīm un ļaudis – uz karātavām. Pamazām dumpinieku sākotnējo drosmi aizstāja bailes, visi zināja, ka Ahabs ir nepielūdzams savos lēmumos. Tā nu, daži pameta ciematu, citi izmēģināja roku kādā amatā – vai nu tāpēc, ka tiem nebija, kurp doties, vai arī bailes no draudīgā nāves instrumenta ēnas laukuma vidū. Drīz vien Viskosā iestājās miers, un, pateicoties smalkvilnas eksportam un augstākā labuma miltu ražošanai, tā pārvērtās par lielu pierobežas tirdzniecības centru.
Karātavas nostāvēja desmit gadus. Koks turējās labi, vien reizi pa reizei tika nomainīta virve. Lietotas tās netika nekad. Un Ahabs tās nekad nepieminēja. Ar drūmās celtnes stāvu vien bija gana, lai dūša saskrietu papēžos, lai sašķobītos jebkura pārliecība un varonīgas pļāpas pārvērstos bijīgos čukstos. Desmitgades beigās, kad likuma vara Viskosā jau bija nostiprinājusies, Ahabs pavēlēja karātavas nojaukt un koku izmantot, lai laukuma vidū uzceltu krustu.

Tavs komentārs

*
*




atbalstīt projektu




reklāma citātu kartotēkā