tikainesakinevienam.lv

Stāsts pārdomām

Kādā pilsētā bija parks, kurā auga dažādi koki. Katram no tiem bija sava nozīme, katrs no tiem sevī nesa, kādu no pasaules bagātībām. Tur auga mīlestības, iecietības, žēlsirdības, sirdsapziņas, laimes, saprāta un pateicības koki. Cilvēkiem ļoti patika šis parks, tie nāca uz to, kad bija grūti un vajadzēja palīdzību, kad pietrūka mīlestības, iecietības, žēlsirdības, sirdsapziņas, laimes, saprāta un pateicības. Šie koki veldzēja cilvēku nepiepildītās emocijas un cilvēki spēja turēties pretī pasaules ļaunumam, rūpējoties par parku, kā parks rūpējās par viņiem. Lai arī parks tiem nedeva baudpilnus augļus, cilvēki novērtēja tā nozīmi. Laika gaitā parkam pievienojās arī brīnuma koks. Tam vienīgajam no visiem bija gardi, saldi augļi, kurus varēja uzreiz sajust un nobaudīt. Cilvēki kā apmāti steidzās uz parku pēc brīnuma. Tie katru dienu plūca brīnuma augļus pilniem groziem, un pa nakti tam izauga jauni, bet ar katru nakti izveidojās par vienu augli mazāk. Cilvēki ilgi plūca šos augļus bez vajadzības, bet īpaši rūpējās par šo koku, pamazām aizmirstot par pārējiem. Sākumā nokalta mīlestības koks, jo tam bija nepieciešamas
vislielākās rūpes. Nākamais nokalta žēlsirdības koks, jo tas nevarēja dzīvot bez mīlestības koka. Sākumā ļaudis to nemaz nepamanīja, jo bija pārņemti ar brīnuma kopšanu. Kad redzēja, ka nokaltusi mīlestība un žēlsirdība tie neredzēja iemeslu rūpēties par atlikušajiem-iecietības, sirdsapziņas, laimes un saprāta kokiem. Tā nokalta gandrīz viss parks, tikai tā vidū rēgojās mazs, panīcis brīnumkoks. Tas vairs nebija tik skaists, vairs nedeva tik daudz augļu. Pamazām iznīka arī brīnuma koks, jo tas nespēja dzīvot bez pārējiem kokiem, kas mita parkā. Cilvēki lai iegūtu kādu brīnuma augli sāka cīnīties, plēsties un ienīst viens otru, pat neapzinoties, kādēļ viņiem nepieciešams šis koks. Ar laiku viņiem apnika koks, jo tas vairs nebija tik ražīgs kā agrāk, palika tikai naids un apvainojumi starp cilvēkiem. Tie tagad deva priekšroku naida, skaudības, melu un neiecietības džungļiem. Parks bija tukšs, bet tā vidū vēl mita mazs, gaišs, iznīkstošs brīnums.
Mazs puisēns reiz iemaldījās parkā, kur ieraudzīja visu aizmirsto kociņu. Tas pacēla mazu nokaltušu, nevienam nevajadzīgu, zemē nokritušu brīnuma auglīti, kuru aiznesa mājās, saudzēja, lai iegūtu brīnuma sēkliņas, jo vēlējas pats savu, mazu bērna brīnumu. Tas iesēja sēkliņas un klusītēm savā smilšukastē audzēja savu mazo brīnumu, katru dienu tas rūpējās par kociņu ar ticību, ka kādu dienu tas izaugs liels un spēcīgs. Kociņš auga jo dienas, jo lielāks. Puisēna ticība stiprināja to. Protams, ar naida džungļu stiprināšanu pārņemtā pasaulē nemanīja šo kociņu, līdz tas ar puisēna ticību bija pacēlies virs naida džungļiem. Puisēns uzrāpās koka galotnē, skatījās uz pasauli un raudāja. Lai arī tā brīnums bija izaudzis un pāraudzis naidu, tas bija tikai viņa brīnums, pasaule to vairs neredzēja, jo bija ietinusies vienaldzības miglā. Pasaulei trūka ticības. Puisēns raudot izkliedēja vienaldzības miglu, pasmaidot viesa ticību aizmirstajam brīnumam, un noslaukot asaras, deva cerību mīlestībai. Tikai tagad pasaule saprata, ka nav jēgas brīnumam, bez ticības un mīlestībai bez žēlsirdības, laimei bez pateicības…



Tavs komentārs

*
*




atbalstīt projektu