tikainesakinevienam.lv

Stāsts pārdomām


– Ikvienam cilvēkam ir divi vecāki, četri vecvecāki, astoņi vecvecvecāki, sešpadsmit vecvecvecvecāki un tā tālāk. Ja tu paskaitītu atpakaļ līdz 1349. gadam, – sanāktu krietni daudz.
Es pamāju.
– Tad nāca bubonu mēris. Nāve gāja no ciema uz ciemu, un visļaunāk klājās bērniem. Taču neviens no viņiem nenomira.- Kā tu vari tik droši to apgalvot? – es apmulsis jautāju.
Tētis ievilka dūmu un tad teica:
– Tādēļ, ka tu sēdi šeit un skaties uz Adrijas jūru.
Viņa secinājums par lietas būtību atkal bija tik pārsteidzošs, ka es nesapratu, ko lai atbild. Bet es jutu, ka viņam ir taisnība – ja kaut viens no maniem senčiem būtu nomiris, būdams bērns, tad viņš nevarētu būt mans sencis.
– Iespēja, ka neviens no taviem senčiem nenomira jau bērnībā, ir viens pret daudziem miljardiem, – tētis turpināja; nu vārdi gāzās kā ūdenskritums. – Bet runa jau nav vienīgi par melno nāvi, vai saproti? Redzi, visi tavi senči ir izauguši par lieliem cilvēkiem un laiduši pasaulē bērnus gan laikos, kad plosījās pašas briesmīgākās dabas katastrofas, gan laikos, kad bērnu mirstība bija drausmīga. Daudzi, protams, saslima, bet viņi spēja izķepuroties. Tātad simtiem miljardu reižu tu, Hans Tomas, esi bijis par mata tiesu no nāves. Tavu dzīvi uz šīs planētas ir apdraudējuši kukaiņi un plēsīgi zvēri, meteorīti un zibens spērieni, slimības un kari, plūdi un ugunsgrēki, saindēšanās un slepkavas mēģinājumi. Stiklestades kaujā vien tu tiki ievainots simtiem reižu. Jo tavi senči noteikti bija abās pusēs – jā, tu karoji pats pret sevi un pret iespēju piedzimt tūkstoš gadus vēlāk. Tu zini, ka pēdējā pasaules karā notika tas pats. Ja labie norvēģi okupācijas laikā būtu nošāvuši tavu vectēvu, tad mēs – nedz tu, nedz es – nekad nebūtu piedzimuši. Redzi, šādas situācijas vēstures gaitā ir atkārtojušies miljardiem reižu. Ikreiz, kad no gaisa bira bultas, tavas izredzes piedzimt ruka mazumā. Bet tomēr tu, Hans Tomas, sēdi šeit zem šīm debesīm un runājies ar mani! Vai tu to saproti? (..)
– Es runāju par vienu vienīgu garu nejaušību ķēdi, – tētis turpināja. – Faktiski šī ķēde stiepjas vēl tālāk pagātnē līdz pat pirmajai dzīvajai šūnai, kura sadalījās divās daļās un tādējādi kļuva par pamatu visam, kas šodien dzīvo un aug uz šīs planētas. Iespēja, ka mana ķēde trīs četru miljardu gadu laikā tādā vai citādā veidā nebūtu pārtrūkusi, ir neiedomājami maza. Un tomēr es esmu izķepurojies no visām likstām. Piķis un zēvele, man tas ir izdevies. Tāpēc es saprotu, cik ļoti man ir paveicies, ka varu dzīvot kopā ar tevi uz šīs planētas. Es saprotu arī, cik laimīga ir katra vissīkākā radībiņa uz šīs zemes.
– Bet kā ar neveiksminiekiem? – es jautāju.
– Viņu nav! – tētis gandrīz vai kliedza. – Viņi nekad nav dzimuši. Dzīve ir kā milzu loterija, kurā ir redzamas tikai laimējušās lozes.

Tavs komentārs

*
*




atbalstīt projektu




reklāma citātu kartotēkā