tikainesakinevienam.lv

Gandrīz 11:00

Tas ir drausmīgi – būt skumjam jau no paša rīta.
Briesmīgi, ka dari savas ikrīta kustības, izdari visu tieši tādā secībā kā parasti. Un tad izdari kaut ko pilnīgi ačgārni un brīnies, kāpēc tā. Kāpēc kavē laiku. (Bet kāpēc uztraukties, ka kavē laiku, to nemaz nevar aizkavēt, un laika nemaz nav – es neko nevaru nokavēt).
Sagatavojies, izlem negatavoties. Saģērbies un domā – ceru, neviens mani neredzēs. Melns.
Iekšā kaut kas gruzd. Kāda vēlme, un skumjas, ka nevaru – jo nevajag – to piepildīt.
Skumjas, ka gribu blenzt acīs pagātnei. Pārvērsties par mazu cinīti un skatīties tieši acīs. Un kāpēc? Kāpēc negribēju vakar, bet gribu šodien, no rīta? Un skumjas, ka nekad vairs nesatikšu, jo dzīve tā izlēmusi. (Jo mani lēmumi vairs nav nejaušība).
Tas nav pieklājīgi – just skumjas jau no paša rīta, kad vēl nav pat vienpadsmit. Vai gribēt būt mazam cinītim, kad esi ja ne cilvēks, tad kamielis. Un nejust prieku par to, kas pieder. Ļaujiet kādreiz kaut uz pusstundu nebūt pateicīgam par to, kas man ir! Un vismaz stundu nesakiet, ka tik skaistā pasaulē nav iemesla bēdāties- jo ir! Paskaties taču, neredzi? Es skumstu. Ja nebūtu iemeslu, es taču tā nedarītu. Un pārstājiet man rādīt, cik skaistas zvaigznes, autentiskas ēkas, beidzot ir silts, skat, kāds lietus, kas tad tev pietrūkst, kāpēc atkal nav labi, ko vajag, izbeidz, tev ir problēmas, aizveries, atver acis, ej ārstēties.
Un tad izlikties, ka viss kārtībā, un smaidīt. (No viltus smaida bojājas zobi un ātri paliek vecs).

avots



Tavs komentārs

*
*




atbalstīt projektu





jaunākie komentāri