tikainesakinevienam.lv

Saira par vientulību


Nē, vientulība neuzrodas pēkšņi, Jugo. Tā piedzimst reizē ar cilvēku un izaug viņā kā milzīgs, bet smalks koks, nemanāmi piepildot ik katru cilvēka šūniņu ar saviem nepamanāmajiem un vijīgajiem zariem. Bet cilvēks nemana. Cilvēks sēž bārā, smēķē savu mentola cigareti, lasa gudras grāmatas, dzer smalku kafiju un gudri runā par politiku. Cilvēks plēš daiviņās nolobītus mandarīnus un sveču gaismā neveikli mācās spēlēt ģitāru. Cilvēks uzvelk ādas cimdus no nodīrāta dzīvnieka, uzliek sermuļādas apkakli, iekāpj savā rolsroisā vai bentlijā un brauc uz saviesīgu pasākumu lielīties ar saviem dimanta gredzeniem un zelta ķēdēm. Cilvēks nemana, kā viņā ar katru mirkli arvien stiprāk iesakņojas vientulības koks ar neizraujamām saknēm un nenolaužamiem zariem.

Un pienāk mirklis, kad vientulībai cilvēkā kļūst par šauru. Tās zari ir izauguši stipri un spēcīgi, tie laužas uz āru, saplosīdami visu, kas pagadās ceļā. Cilvēks tiek saārdīts un uzšķērzts, jo vientulība mēģina izaugt ārpus viņa robežām. Un pēc tam tā aug atpakaļ – no ārpuses, kur tikko nokļuvusi, uz iekšpusi, visu plosīdama vēlreiz.

Cilvēkam šķiet, ka vientulība uzbrūk pēkšņi kā izsalcis zvērs. It kā tas gaidītu mirkli, kad cilvēks palicis viens, kad neviena cita apkārt nav, un tad, atņirdzis savus zobus mestos cīniņā ar savu medījumu. Bet šis zvērs ir izaudzis tevī, viņš vienkārši atgriežas mājās.

Suņa pēdām blakus nebija nevienas citas pēdas. Ne cilvēka, ne kāda cita suņa.

Vientulība ir mūžīga un bezgalība. Tai nav ne sākuma, ne beigas, tai nav krāsas un skaņas. To nevar ierobežot laikā un telpā, tā ir visaptveroša un visuresoša. Tu vari bēgt, bet tu nespēsi paslēpties – tu visur un vienmēr nes to līdzi.

Tavs komentārs

*
*




atbalstīt projektu