tikainesakinevienam.lv

Mātes mīlestība


Kādā klusā pēcpusdienā mazais eņģelītis sadomāja nokāpt no debesīm uz vecās pasaules, tas klaiņoja pa mežiem, līdzenumiem un kalniem, pa pilsētām un lauku ciematiņiem. Kad saule jau grasījās rietēt, eņģelītis izpleta spārnus un sacīja: ”Tagad mans apmeklējums ir beidzies, jādodas atpakaļ uz Gaismas valstību, bet pirms aizlidošanas gribu paņemt kādu piemiņas lietiņu, lai parādītu citiem eņģeļiem, kur esmu bijis…” Viņš ielūkojās brīnumjaukā dārzā un noplūca visretāko rožu ziedus! Neko skaistāku un smaržīgāku par šiem ziediem nebija atradis, ņems tos līdzi!

Tad viņš pavērās mazliet tālāk un ieraudzīja sārtvaidzīgu bērniņu smaidām, Eņģelis nodomāja, ka šī ir tā lieta, kas ir skaistāka par citām un paņem līdzi Smaidu… bet ieskatoties vērīgāk, eņģelis ieraudzīja aiz bērna šūpuļa Mātes Mīlestību, kas varenā straumē plūda pār šūpuli un bērnu tajā. Un eņģelis nodomāja: ”Ak, mātes mīlestība ir vis-visskaistākais, kas atrodams pasaulē. Arī to ņemšu līdzi!”

Ar šiem dārgumiem eņģelis laidās uz pērļainiem debesu vārtiem, iekams ver tos vaļā, vēlreiz apskatīja līdzpaņemtos dārgumus. Par lielu izbrīnu, skaistie un smaržīgie ziedi bija novītuši, bērna līksmais smaids bija pagaisis, vienīgais mātes mīlestība joprojām mirdzēja visā savā spožumā! Eņģelis aizmeta prom novītušos ziedus un izgaisušo smaidu, savicināja spārnus, ievilka elpu, sasauca vienkopus visus Debesu iemītniekus un paziņoja: ”Te ir vienīgais krāšņums, ko atradu uz zemes un kas saglabāja savu košumu ceļā līdz pašām debesīm, – tā ir Mātes Mīlestība!”

Tavs komentārs

*
*




aktuāli




atbalstīt projektu




reklāma citātu kartotēkā