tikainesakinevienam.lv

Stāsts pārdomām

10. klase
Sēžot angļu valodas stundā es vēroju meiteni sev blakus. Viņa bija, tā teikt, mans “labākais draugs”. Es vēroju viņas garos, zīdainos matus un vēlējos, lai viņa būtu mana. Es zināju, ka viņa ir citās domās. Pēc stundas, viņa pienāca man klāt un atdeva pierakstu no vakardienas stundas, kuru viņai bija gadījies nokavēt. Viņa teica: “Paldies”, un iedeva buču uz vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, nezinu kāpēc.

11. klase
Iezvanījās telefons. Tā bija viņa. Viņa mirka asarās, šņukstot par to kā viņas bijušais draugs ir salauzis viņas sirdi. Viņa palūdza man atnāk ciemos, jo viņa nevēlējās būt viena. Es sēdēju viņai blakus, skatījos viņas maigajās acīs vēloties, lai viņa būtu mana. Pēc divām stundām un vienas Drū Berimoras filmas, un trim pakām čipsu, viņa izlēma doties gulēt. Viņa paskatījās uz mani, pateica: “paldies”, un iedeva buču vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, es nezinu kāpēc.

12. klase
Dienu pirms balles viņa piegāja pie manis un teica:”Man draugs ir slims un diez vai rīt jutīsies labāk, man nav ar ko iet uz balli. Atceries 7. klasē, mēs viens otram apsolījām – ja nevienam no mums nebūs pāra, mēs iesim kopā, kā labākie draugi?” Es piekritu. Izlaidumā naktī, pēc balles, es stāvēju viņas durvjupieriekšā. Es skatījos viņa un smaidīju, viņa man pasmaidīja pretim un paskatījās uz mani ar savām kristālskaidrajām acīm. Es gribēju, lai viņa būtu mana, tomēr es zināju, ka viņa nē. Viņa pateica: “Es lieliski pavadīju laiku” un noskūpstīja mani uz vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, nezinu kāpēc.

Izlaiduma diena
Pagāja diena, tad nedēļa, tad mēnesis. Pirms es paspēju pamirkšķināt, bija pienācis izlaidums. Es vēroju viņas perfekto ķermeni, kad viņa kā eņģelis devās pēc sava diploma. Es gribēju, lai viņa kļūst mana, tomēr es zināju, ka viņai nepatīku. Pirms visi devās mājās, viņa pienāca man klāt un raudāja, kad es viņu apskāvu. Viņa pacēla galvu no mana pleca un teica, “Tu esi mans labākais draugs, paldies” un noskūpstīja mani uz vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, nezinu kāpēc.

Pēc pāris gadiem
Es sēžu baznīcas solā. Tā meitene šobrīd precas. Es vēroju viņu sakām: “jā”, iesākot viņas jauno dzīvi, precētu ar citu vīrieti. Es gribēju, lai viņa kļūst mana, bet es zināju, ka viņai nē. Pirms prombraukšanas viņa, pienāca man klāt un priecīgi sacīja “Tu atnāci”! Viņa teica: “Paldies”, un noskūpstīja mani uz vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, nezinu kāpēc.

Bēres
Pagāja gadi, es paskatījos zārkā, lai ieraudzītu meiteni, kura bija mans “labākais draugs”. Pēc dievkalpojuma, draugi lasīja dienasgrāmatu, kuru viņa bija rakstījusi savos skolas gados: “Es vēroju viņu un vēlos, viņš būtu mans, bet, es zinu, viņš mani nē. Es vēlos, lai viņš zinātu, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, bet esmu pārāk kautrīga, nezinu kāpēc. Es vēlos, lai viņš mana saka, ka mīl mani.” Es klausījos un raudāju.



Tavs komentārs

*
*




atbalstīt projektu





jaunākie komentāri