tikainesakinevienam.lv

Inga Ābele par mīlestību


Jo mīlestībai tak nevajag vienmēr cilvēku, nē, nebūt nevajag. Vari iemīlēties pilsētā, tās neviendabīgajā smaržā, tās klusēšanā zem sniega. Sīkajās un lielajās ielās un vakarkrēslā mirdzošajos logos, kas tevī atmodina iekāri, kad paliec ielās ar dumām acīm no tā vien, ka gribi piedzīvot visas nojaušamās dzīves, visus šos logus. Gribi tos izplēst no sienām un savietot savējās krūtīs aiz tā vienkāršā iemesla, ka to visu zini un saproti. Ka mīli šīs gardīnes, aizkarus, žalūzijas, aiz puķupodiem vīdošus paklāju fragmentus pie sienām un logiem. Vienkāršās un greznās vakariņas, kaķus uz palodzēm un kūpošus katlus. Un to, cik mierīgs viņš atnāk mājās pēc darba dienas. Un to, kā viņa pagriež vaigu skūpstam. Te ir tava uzvara, dzīve, šajās vienkāršajās lietās, mazajās lietās, kuras katrs laks kā izslāpis līdz mūža galam un, to apreibināts, maldīdamies pagalmu bastionos, alks tikai vienu – dienas un nakts mūžīgo maiņu.

Tavs komentārs

*
*




atbalstīt projektu




reklāma citātu kartotēkā