tikainesakinevienam.lv

Antuāns de Sent-Ekziperī par cilvēku un dzīvi


Man gadījās uztvert arī klusā balsī risinātas, vaļsirdīgas sarunas. Tās skāra slimības, naudu, sīkās mājas rūpes. Šīs sarunas atklāja tā pelēkā cietuma sienas, kurā cilvēki bija paši sevi ieslodzījuši. Un piepeši es skatīju vaigu vaigā likteni.
Vecais kantorist, mans ceļa biedri omnibusā, neviens nekad nav pamudinājis tevi bēgt no tava cietuma, un tu tāpēc neesi vainojams. Tu esi cēlis savu mieru, aizmūrēdams, kā to dara termīti, katru gaismas spraugu. Tu esi saritinājies savā sīkpilsoņa drošībā, savā rutīnā, provinces dzīves smacīgajos rituālos, tu esi uzbēris nožēlojamu aizsargvalni pret vējiem un jūras paisumu un bēgumu, un zvaigznēm. Tu nevēlies, lai tevi satrauktu lielas problēmas, pietiekami grūti tev bijis aizmirst, ka esi cilvēks. Tu nebūt neesi klejojošas planētas apdzīvotājs, tevi nenodarbina jautājumi, kam nav atbildes, — tu esi Tulūzas sīkpilsonis. Neviens nav tevi sagrābis aiz pleca un sapurinājis tad, kad vēl nebija par vēlu. Tagad māli, no kā tu esi veidots, ir izkaltuši, sarepējuši un neviens vairs nespēs atmodināt snaudošo mūziķi, dzejnieku vai zvaigžņu pētnieku, kas varbūt iesākumā dzīvoja tevī.

Tavs komentārs

*
*




atbalstīt projektu




reklāma citātu kartotēkā