Mums netrūkst zināšanu un tehnoloģiju. Mums trūkst līdzjūtības.

pārpublicēts no matejs.lv

Nenositiet laiku ar blēņām! Jaunībā jāstrādā!

Aprobežoti ļaudis tic veiksmei, spēcīgi cilvēki – cēlonim un sekām.

Kasans Saids Amers stāsta par lektoru, kurš pirms semināra izņēmis no maka divdesmit dolāru banknoti un jautājis:
- Kurš vēlas šos divdesmit dolārus?
Pacēlušās vairākas rokas, bet lektors bildis:
- Pirms tos atdodu, man kaut kas jāizdara.
Viņš nikni samīcījis naudas zīmi un jautājis vēlreiz:
- Kurš tagad vēlas šo naudu?
Atkal pacēlušās rokas.
- Un ja es izdarīšu šādi?
Lektors izveidojis no naudas zīmes bumbiņu un sviedis to pret sienu. Kad tā nokrita uz grīdas, lektors to zākājis, mīdījis kājām, tad parādījis auditorijai vēlreiz – sapluinītu un netīru. Viņš atkārtojis jautājumu, un atkal pacēlušās vairākas rokas.
- Nekad neaizmirstiet šo nelielo ainiņu! – lektors sacījis. – Nav svarīgi, kas tiek darīts ar banknoti, tie ir un paliek divdesmit dolāri. Arī dzīvē bieži gadās, ka mūs samīca, saburza, nolād un apvaino – bet mēs joprojām esam tikpat vērti kā pirms tam.

Mums dzīvē liktenis neko nedāvina, neko klāt nenes un arī laime neko klāt nenes. Viss tas ir izcīnīts, ierarots.

Laimīgais pulksteņa sitienus nedzird.

Un joprojām rīts ir mans vismīļākais laiks, kad pasaule vēl guļ, bet Zeme jau mostas. Tā ir mūzika, kas rodas klusumā – putnu čalas, lapu čaboņa vējā un sapņos iegrimušo cilvēku elpošana. Tad pasaule ir īsta – nav samākslotu smaidu, nepatiesu runu un viltotas steigas. Viss ir tik vienkārši un skaisti. Tādos brīžos cilvēki ir cilvēki – bez maskām. Un man tas tik ļoti patīk, jā, man patīk, kādi ir cilvēki, kad tikko ir pamodušies – izpūruši un patiesi; man patīk kafijas smarža rītos, kad tā vēl nav sajaukusies ar ikdienas automobīļu izplūdes gāzēm un meliem; un man patīk vēl tik daudz lietu un darbību, kas noris no rītiem. Kādēļ? Katra jauna diena ir sākums, sākums kaut kam labākam, tā ir dota, lai kaut ko izmainītu, lai būtu labāk. Lai cilvēki būtu cilvēki – tādi, kādi viņi ir, tādi, kādi viņi vēlās būt – vienkārši un patiesi. Lai dzīve būtu dzīve, nevis leļļu teātris. Kāds varbūt teiks – pasauli nevar izmainīt. Atbilde ir vienkārša – sāc ar sevi un savu pasauli! Jo tieši Tu, mans dārgais draugs, esi daļa no mums visiem.

Mīlēt – tas ir kā stāvēt svaigā cementā, – jo ilgāk stāvi, jo grūtāk atrauties… un nekad nav iespējams aiziet, neatstājot aiz sevis pēdas!

Mīlestība, kas prasa pārāk daudz no cilvēka, nav mīlestība, bet atkarība. Tu sevi, visu savu būtību, spēku un vēlmes noliec uz ziedošanās altāra.

pārpublicēts no: mammam.lv

“Es aizveru acis un esmu mājās… nekur nav jābrauc vai jāiet kājām.”

Lēnā un sapņaini maigā balsī man ausīs ieskanējās Prāta vētras izpildītā dziesma “Pamodini mani”. Es tiešām sajutos tā, it kā man būtu nepieciešama modināšana… modināšana bez modinātāja, tikai ar maigu pieskārienu un čukstu, kas acumirklī aizslaucītu prom visas dusmas un piesārņotās domas. Paskaties uz pasauli caur aizvērtiem acu plakstiem un pasaki vai tā tev nešķiet krāsaināka un bagātāka, siltāka un apburošu smaidu pilnāka?

Nē, nešķiet, tā liekas tik pat auksta un vējaina kā pirms acu aizvēršanas.

Pirms katras darbības veikšanas ir nepieciešama koncentrēšanās, pat ja šī darbība ir tikai acu aizvēršana, jo svarīgākais ir rezultāts, nevis pati darbība – mērķis, kuru nevar sasniegt iepriekš rūpīgi neatbildot uz jautājumiem, kuri rosās mūsu galvās – “Kāpēc es to daru un ko es no tā iegūšu?” Atbildes var būt tik pat dažādas, cik dažādi ir mūsu prāti, tomēr es varu apsolīt, ka ieguvums būs milzīgs, sākot jau ar laimes un miera sajūtu savā dvēselē. Mērķi nevar sasniegt tam neticot, kā arī bez patiesas pārliecības par savas rīcības pareizumu, nepieciešamību un iedarbību.

Zem šiem garajiem un pamācošajiem teikumiem patiesībā slēpjas viena īsa un visiem saprotama frāze – “Tici sev un saviem spēkiem!”.

Mani tikai brīžiem māc šaubas vai cilvēki saprot, ko šī frāze nozīmē un vai tiešām ir nepieciešami tik gari un sarežģīti teikumi, lai izskaidrotu tās būtību un nozīmi? Šajā brīdī, iespējams, daudzi noraidoši pašūpo galvu, tad, lūk, mans jautājums jums – Ja šīs frāzes teksts ir tik labi saprotams, tad kur paliek jūsu ticība, kādēļ es to neredzu ikdienā mūžīgo čīkstu un gaudu vietā, kādēļ “es nevaru, man ir apnicis un viss ir slikti” tekstu vietā es nedzirdu – “es varu, es to izdarīšu un viss būs lieliski?” Varu arī atbildēt uz šo jautājumu to cilvēku dēļ, kuri tagad ironiski smīkņā un skatās man tieši ģīmī, jo mēs negribam, neticam un nenovērtējam sevi. Protams, ir vieglāk paraudāt kādam uz pleca, staigāt apkārt “kladzinot” cik dzīve ir grūta un problēmu pilna, un cik daudz lietas no šīs “pasakainās” dzīves jūs patiesībā nebijāt pelnījuši. Iegrimt dubļos vienmēr ir bijis vieglāk kā izkļūt no tiem. Bet neviens nesolīja paradīzi ar Ēdenes dārzu, neviens neteica, ka būs viegli un paplātīte stāvēs rokasstiepiena attālumā.

Dzīvot nozīmē pastāvīgi cīnīties ar sevi, bez vardarbības un ieročiem, tikai un vienīgi ierobežojot savas liekās vēlmes un spēcīgos kārdinājumus, tai pat laikā apzinoties arī to, ka neviens jau nesastādīja sarakstu ar to kas slikts un kas labs. Mēs paši radām vērtību sistēmu un lemjam par to, ko uzskatīsim par labu vai sliktu rīcību… kā nosodīsim citus, ja tie nedzīvos pēc mūsu uzburtajiem principiem, bet gan paši pēc savējiem.

Esam mazliet aizrāvušies ar citu sodīšanu un pēršanu, aizmirstot, ka vienmēr noderīgi ir ieskatīties sevī – sākt ar sevi! Citu nosodīšana gandarījumu un laimi nekad nav nesusi.

Ja pasaule jūsu acu priekšā sāk kļūt par pelēku bedri, kurā visi kustas pārāk ātri un haotiski, vilkdami jūs līdzi – nostājieties vēl stabilāk, stāviet pēc iespējas mierīgāk un, kad esiet gatavs, aizveriet acis un ieraugiet to, ko iepriekš neredzējāt, sāciet ar sevi un izmainiet savu dzīvi. Nedrīkst dzīvot haotiski, ja jūs tuvina miers, tāpat kā nedrīkst dzīvot mierīgi, ja vēlaties būt haotisks. Spēks ir jūsu vēlmē un ticībā dzīvot citādāk… dzīvot SAVU dzīvi.

Dzīves jēga nav gaidīt, kad beigsies negaiss! Bet gan iemācīties dejot lietū!

Cilvēks, kam nav neviena drauga, ir pats nelaimīgākais cilvēks pasaulē, un nelaimīgāks par to ir tikai tas, kam slikti draugi.

pārpublicēts no matejs.lv

Svarīgāks par to, kas ar mums notiek, ir tas, ko mēs no tā mācamies.

pārpublicēts no matejs.lv

Ievainot var ar vārdiem, un ievainot var arī ar klusēšanu.

pārpublicēts no matejs.lv