Politika ir nemitīga iemeslu radīšanas māksla jauniem nodokļiem.

Politiķis – tas ir cilvēks, kas ziedos jūsu dzīvību par savu dzimteni.

Nevaicā, ko tava dzimtene var izdarīt tevis labā, – pavaicā, ko tu vari izdarīt savas dzimtenes labā.

Vienmēr ir pareizais laiks darīt to, kas ir pareizs.

pārpublicēts no matejs.lv

Tu saki, ka dvēsele nav nekas cits kā miesīgu spēku rezultāts? Kāpēc tad mana dvēsele izstaro vairāk gaismas, kad miesīgie spēki sāk zust?

pārpublicēts no matejs.lv

Laime vienatnē nav pilnīga laime.

Viss kas sakrīt ar mūsu pašu vēlmēm, šķiet patiesība. Viss, kas ar tām nesakrīt, mūs sadusmo.

Glāzē noslīkst vairāk cilvēku nekā jūrā.

Pasaule ir pilna ar muļķiem un fanātiķiem, kas ir ļoti pārliecināti, kamēr gudri cilvēki šaubās.

Kādai vecai sievietei Ķīnā bija divi lieli trauki, kas bija iekārti kārts galos, kuru viņa nēsāja sev uz pleca. Vienam traukam bija plaisa, tajā pat laikā otrais bija nevainojams un allaž pārnēsāja visu ūdeni. Garā ceļojuma laikā no strauta līdz mājām ieplīsušais trauks bija tikai līdz pusei pilns.

Diendienā tas turpinājās veselus divus gadus: sieviete uz mājām pārnesa tikai pusotru ūdens trauku. Protams, ka veselais trauks ļoti lepojās ar saviem panākumiem. Bet nabaga ieplīsušais trauks kaunējās no sava trūkuma; viņam bija žēl, ka viņš pildīja tikai pusi no sava darba. Pēc diviem gadiem visa tā, kas tika vērtēts kā rūgta neveiksme, vienā dienā viņš avota malā uzrunāja sievieti.

«Man ir tāds kauns, ka plaisas dēļ manā sānā ūdens nemitīgi izlīst, ejot pa ceļu uz mūsu mājām.»

Vecenīte pasmaidīja: «Bet vai tu esi ievērojis, ka tavā takas pusē aug ziedi, bet otrā trauka pusē nē? Tas ir tāpēc, ka es allaž esmu zinājusi par tavu trūkumu, tāpēc iesēju puķu sēklas tavā ceļa pusē, un katru dienu, atgriežoties atpakaļ, tu tos laisti. Divu gadu laikā es varēju vākt šos ziedus un izpušķot galdu. Ja tu nebūtu tāds, kāds tu esi, tad nebūtu arī šī skaistuma mājas izpušķošanai.»

Katram no mums ir kāds unikāls defekts. Bet šīs plaisas un spraugas veido mūsu kopīgo dzīvi tik interesantu un vērtīgu. Jums jāpieņem cilvēki tādi, kādi viņi ir, meklējot viņos labo.

Mums netrūkst zināšanu un tehnoloģiju. Mums trūkst līdzjūtības.

pārpublicēts no matejs.lv

Nenositiet laiku ar blēņām! Jaunībā jāstrādā!

Aprobežoti ļaudis tic veiksmei, spēcīgi cilvēki – cēlonim un sekām.

Kasans Saids Amers stāsta par lektoru, kurš pirms semināra izņēmis no maka divdesmit dolāru banknoti un jautājis:
- Kurš vēlas šos divdesmit dolārus?
Pacēlušās vairākas rokas, bet lektors bildis:
- Pirms tos atdodu, man kaut kas jāizdara.
Viņš nikni samīcījis naudas zīmi un jautājis vēlreiz:
- Kurš tagad vēlas šo naudu?
Atkal pacēlušās rokas.
- Un ja es izdarīšu šādi?
Lektors izveidojis no naudas zīmes bumbiņu un sviedis to pret sienu. Kad tā nokrita uz grīdas, lektors to zākājis, mīdījis kājām, tad parādījis auditorijai vēlreiz – sapluinītu un netīru. Viņš atkārtojis jautājumu, un atkal pacēlušās vairākas rokas.
- Nekad neaizmirstiet šo nelielo ainiņu! – lektors sacījis. – Nav svarīgi, kas tiek darīts ar banknoti, tie ir un paliek divdesmit dolāri. Arī dzīvē bieži gadās, ka mūs samīca, saburza, nolād un apvaino – bet mēs joprojām esam tikpat vērti kā pirms tam.